Turpinās labdarības laiks
Pirmajā Adventē Mazsalacā par mīļu tradīciju kļuvusi vietējā labdarības akcija, kad, svētkus gaidot, vietējie un mazpilsētas viesi ir mīļi gaidīti Kultūras centrā, kur notiek koncerts. To iespējams apmeklēt, ziedojot centus vai eiro, cik koncerta apmeklētājs var atļauties, zinot, ka naudiņa tiks iztērēta, iepriecinot smagi slimus, veselības problēmu un bieži dzīves nogurdinātus cilvēkus, kuri ilgstoši ārstējas Mazsalacas slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. «Paldies visiem, kas atnāca, piedalījās un ziedoja. Koncerta laikā ir saziedoti 262 eiro un 47 centi, tas ir vairāk nekā pērn, un mēs atkal svētkos varēsim iepriecināt seniorus, kuri mūsu apciemojumu slimnīcā ļoti gaida. Jūs varbūt neticēsiet, bet gados vecie cilvēki mācās dziesmiņas, dzejolīšus, lai saņemtu našķu paciņas, apsveikumus, lai satiktos, parunātos, kopā padziedātu,» sacīja labdarības organizācijas «Caritas» vadītāja Ženija Narņicka, stāstot, ka šogad tieši Ziemassvētku dienās «Caritas» slimnīcā iepriecinās un pārsteigs. «Ziedoto naudiņu dalām uz pusēm. Sarūpēsim pārsteigumus Ziemassvētkos un pie gulošajiem slimniekiem nodaļā dosimies arī Lieldienu laikā,» sacīja Ženija, sakot paldies visiem, kas labajos darbos bijuši klāt. Labdarības koncertā «Ticēt brīnumam…» piedalījās Mazsalacas novada Kultūras centra amatierkolektīvi: vokālais ansamblis «Atbalss», vokālā grupa «Ēra», dāmu deju kopa «Minna», deju kopas «Oga», «Skaņaiskalns», «Lībieši» un vokālā studija «Mazā svētdiena», arī deju grupa «Soli pa solim». LIELO PALDIES koncerta dalībniekiem un apmeklētājiem teica Ženija Narņicka (no labās), Marta Lulle un Edgars Grandāns. Ilze Kalniņa Mazsalacas novada pašvaldības foto
Trūcīgie pēc tikšanās ar pāvestu iespaidu pilni
Aizvadītajā nedēļā no Itālijas galvaspilsētas Romas atgriezās četri Latvijas pārstāvji, kas kopā ar citiem trūcīgajiem un grūtībās nonākušajiem vai tās jau pārvarējušajiem satika pāvestu Francisku. No Latvijas uz Romu devās trīs cilvēki no Kalkutas māsu redzes loka, un grupas garīgais vadītājs bija jezuītu brālis Ivars Juhņevičs. Pēc atbraukšanas I. Juhņevičs stāstīja, ka viņu aizkustinājusi pāvesta izturēšanās pret dzīves pabērniem. Tāpat viņu uzrunājušas vairākas liecības. Piemēram, kāds bijušais bezpajumtnieks pastāstīja pāvestam savu liecību. Viņš redzēja, kā draugi uz ielas mirst no narkotiku, alkohola varas, slimībām, bet viņus pat neviens ar cieņu neapbedīja. Tāpēc šis vīrietis nolēma izveidot kori, kas dzied bezpajumtnieku un pamesto bērēs. Brālis Ivars arī pastāstīja par audienci, pēc kuras pāvests aicināja bezpajumtniekus par viņu lūgties. “Man šķiet, ka tā darīja arī Jēzus, laužot barjeras un stereotipus, nepievēršot uzmanību, kāda ir cilvēka pagātne vai tagadne. Viņš vienkārši katrā cilvēkā saskatīja cilvēku. Līdzīgi ir ar pāvestu. Šie cilvēki par viņu lūdzās no sirds, un tas aizkustināja. Viņi Francisku apķēra, bet viņš pazemīgi stāvēja kā tas, kurš mīl un ir kopā ar cilvēkiem savos vārdos un darbos,” atmiņās dalās I. Juhņevičs. Savukārt Jolants, kurš kopā ar Baibu un Arvīdu guva māsu un ziedotāju atbalstu ceļam, pastāstīja, ka brauciens bijis lielisks. Jolants jau vairākus gadus palīdz māsām. Tagad viņam ir ģimene un seši bērni. Viņa skatījumā atsevišķi ceļojuma brīži ienesa dažādas jaunas atklāsmes un bija brīnumu pilni. Piemēram, kad pēc tikšanās Baiba neatnāca uz sarunāto vietu, Jolants, lūdzoties “Tēvs mūsu”, devās meklējumos un pazudušo atrada. Tikšanās laikā Pāvila VI zālē Jolants juties kā Zahejs, kas kāpa kokā, lai ieraudzītu Jēzu. Jolants kopā ar pārējiem kāpa uz soliem. Lai arī tikai atsevišķi grupu delegāti bija izvēlēti sēdēšanai priekšā, lai pēc tam tiktos ar pāvestu, daudziem, tostarp arī Jolantam, radās iespēja pat pieskarties klāt pienākušajam pāvestam . “Pēc tam domāju, kāpēc tie cilvēki apkārt man kliedz. Tikai pēc tam pamanīju, ka arī es kopā ar pārējiem saucu pāvestu itāliešu valodā – papa,” atminas Jolants. LRKB IC
Aicinām atbalstīt Latvijas trūcīgo svētceļojumu uz Romu
Šī gada novembrī uz tikšanos un rekolekcijām Romā pāvests Francisks aicina dzīves pabērnus: trūcīgos, grūtībās nonākušos cilvēkus un bezpajumtniekus. Pasākumu organizē asociācija “Fratello” (tulk. Brālis), atzīmējot Dieva žēlsirdības gadu, kā arī lai palīdzētu Eiropas trūcīgajiem cilvēkiem piedzīvot to, ka viņus mīl Kristus un Baznīca. Uz pasākumu, kurā piedalīsies ap 6000 trūcīgo cilvēku no Eiropas, tostarp ap 4000 bezpajumtnieku, dosies arī pārstāvji no Latvijas. Organizācija “Caritas Latvija” sadarbībā ar Kalkutas māsām organizē četru cilvēku grupu. Viņu vidū būs trīs cilvēki no Kalkutas māsu redzesloka un garīgais vadītājs – seminārists. Kā pastāstīja Alīna Sokaļska, kas ir brauciena kontaktpersona, visi trīs cilvēki, kas dosies uz Romu, reiz ir saņēmuši palīdzību no Kalkutas māsām, bet tagad paši palīdz un kalpo kā brīvprātīgie. Viens vīrietis reiz ir bijis smagā alkohola gūstā, bet tagad viņam ir ģimene un darbs. Puisis, kurš arī dosies uz Romu, dzīvoja uz ielas, cīnījās ar atkarībām, bet pēc tam nostājās uz kājām. Tagad viņam ir darbs, bet brīvdienās viņš nāk kalpot kā brīvprātīgais un palīdz citiem grūtībās nonākušajiem. Uz Romu brauks arī viena sieviete, kas pie māsām ieradusies aptuveni pirms gada. Tagad viņa palīdz māsām virtuvē. Pirms diviem gadiem asociācija “Fratello” svētceļojumā uz Romu aicināja 200 trūcīgos, kuru vidū bija 150 bezpajumtnieki. Arī toreiz pēc četru dienu aktivitātēm pasākuma dalībnieki vispārējā audiencē tikās ar pāvestu. Šoreiz tāda iespēja tiks piedāvāta daudz lielākam skaitam cilvēku. Rekolekcijas ar pāvestu notiks no 11. līdz 13. novembrim. Rekolekciju laikā paredzēta pāvesta Franciska katehēze, Romas apskate, dažādas ar Žēlsirdības jubileju saistītas aktivitātes, žēlsirdības vigīlija, kā arī rekolekciju noslēgumā – pāvesta Franciska celebrēta Svētā Mise. Gan “Caritas Latvija”, gan Kalkutas māsas uzskata, ka brauciens uz Romu palīdzēs šiem cilvēkiem sajust savu vērtību, neskatoties uz viņu nabadzību, piedzīvot ticības prieku kopā ar citiem cilvēkiem no citām Eiropas valstīm, iepazīt citu valsti un kultūru, apzināties Baznīcas universālumu. Ceļojuma izmaksas daļēji sedz asociācija “Fratello”, tomēr joprojām ir nepieciešama finansiāla palīdzība, lai trūcīgajiem no Latvijas dāvātu iespēju piedzīvot kopību ar Baznīcu un tikties ar pāvestu Francisku. Tāpēc organizācija “Caritas Latvija” aicina atbalstīt šīs rekolekcijas ar ziedojumiem. Ziedot var “Caritas” bankas kontā: LV46HABA0551998657797 (Reģ.nr. 40008086191, Swedbank) ar norādi: “Trūcīgo tikšanās ar pāvestu”. LRKB IC
Arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča uzruna Caritas jaunās sezonas atklāšanā.
Jēzus saviem mācekļiem ir novēlējis:” Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, taču arī šim bauslim ir vajadzīgi paskaidrojumi, jo ne velti tur ir pateikts- kā sevi pašu. Mīlēt sevi pareizā veidā- tas ir kā nosacījums, lai mēs varētu mīlēt tuvāko. Problēma pastāv tajā, ka, ja mums nav mīlestības pret sevi evaņģēliskajā nozīmē, tad mūsu mīlestība pret tuvāko ir izkropļota. Ja cilvēkam nav šīs mīlestības pret sevi, kas ir pareizi izprasta, tad, viņš padara otru par savu īpašumu un uzspiež savu. Svarīgi ir dot otram cilvēkam brīvību. Ļoti daudzu problēmu iemesls cilvēku savstarpējās attiecībās ir, ka mēs gaidām no otra perfektu, pilnīgu mīlestību. Tādu, kādu mums ir spējīgs dot tikai Dievs. Un mēs viņu nesaņemam, jo cilvēciska mīlestība vienmēr ir nepilnīga. Kad nesaņemam, tad mūsos rodas pretenzijas, aizvainojums utt., bet ir ļoti svarīgi apzināties, ka neviens cilvēks mums nespēj dot šādu mīlestību. Pat pats svētākais nē. Visi esam ierobežoti. Svarīgi ir to pieņemt un saprast, ka pilnīgu mīlestību varu saņemt no Dieva. Viņš mani mīl bez egoisma, bez vēlmes pakļaut un piesavināties. Lai mēs varētu mīlēt sevi ar tādu mīlestību, uz kādu mūs aicina Kristus, ir jāapzinās, ka neesam vienīgi miesa, ka mums ir psiholoģiskā un garīgā dimensija. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par visu trīs līmeņu vajadzībām. Katra cilvēka dziļākā pamatvajadzība, ko mūsdienu laicīgā sabiedrība aktīvi cenšas noliegt, ir katrā cilvēkā dziļi apslēptā vajadzība pēc Dieva klātbūtnes, pēc komunikācijas ar Viņu. Cilvēks nevar iegūt paliekošu sirdsmieru, un tas ir miers, par kuru runā Jēzus:” Savu mieru es jums dodu, ne tā, kā pasaule to dod”. Tas ir miers, kurš rodas cilvēka sirdī tad, kad viņam ir mierīga sirdsapziņa, tad, kad viņš ir izlīdzis ar Dievu un ir atvēries Dieva klātbūtnei savā dzīve. Lūk, ko nozīmē mīlēt sevi- rūpēties par visiem šiem līmeņiem. Runājot par bērnībā gūtajiem ievainojumiem, par ko tagad runā arvien vairāk- gan literatūra, gan rekolekcijās, tiek uzsvērts, ka viss, kas notiek ar cilvēku, sākot ar viņa ieņemšanas brīdi, ierakstās viņa atmiņā, emocijās, nervu sistēmā. Ja ieņemšana notikusi vardarbībā vai, ja māte ir bijusi vientuļā māte un domājusi par abortu, tad šī bērna psihē tas ir ierakstīts uz visu mūžu. Tas viss cilvēkā paliek un ievaino spēju mīlēt tuvāko. Kamēr neesam tam tikuši pāri, tikmēr tas arī traucē mums mīlēt pašam sevi ar dievišķu mīlestību. Ko tur var darīt, jo var padomāt- vardarbībā ieņemts bērns, es vairs neko nevaru darīt. Nē! Dievam nav bezizejas situāciju. Droši vien esat dzirdējuši ne vienu vien stāstu, kā alkoholiķi, kuri pārstājuši lietot alkoholu, ir aizsākuši veselu kustību- kādā veidā palīdzēt cilvēkiem, kas ir alkohola atkarībā. Respektīvi, ka tas, kas ir bijis kā grēks un lāsts pār šo cilvēku, tad, kad viņš atveras Dieva klātbūtnei un žēlastībai, tas kļūst par svētību viņam un tiem, kas ar viņu saskaras. Līdzīgi ir arī ar šiem bērniem, kas bērnībā ir bijuši ievainoti. Dievs var pieskarties un dziedināt to, kas ir bijis savainots, Viņš var to salabot. Tas ir līdzīgi kā ar pulksteni- kad tas sabojājas, tad nesam to pie pulksteņmeistara. Un mēs zinām, kas ir mūsu pulksteņmeistars. Tas ir Kungs un Viņš zina, kā mūs var salabot- mūsu dzīves vēsturi. Cilvēks, kurš ir izgājis cauri šim sabojāšanas procesam, ievainojumam, vājībai, atkarībai, grēkam, redzot, ka pats saviem spēkiem ar to netiek galā, bet ir dzirdējis labo vēsti, ka ir Jēzus Kristus, kas ir nomiris par mani un tevi, par manu un tavu grēku, lai mūs atbrīvotu un dziedinātu, ka Viņa brūcēs ir mūsu dziedināšana, atveroties Dieva klātbūtnei saņem žēlastību. Kad cilvēks ir izgājis cauri šīm cīņām, ir zaudējis, bet tad redzējis, ka ir Kāds, kas viņu dziedina, tad viņam ir spēks iet pie citiem un dalīties ar to. Tad Dievs šo lāstu pārvērš par svētību. Attiecībā uz Caritas es vēlos teikt, ka ir jāsagatavo šī augsne- pie Kunga pieķerties ar visu sirdi un iemācīties sevi mīlēt. Pretējā gadījumā būs problēmas ar kalpošanu. Saviem aprūpējamajiem jūs nereti pieķeraties ar visu sirdi. Un tad, ja sirds nav dziedināta, es cilvēku mēģinu piesaistīt pie sevis un veikt šo kalpojumu, varbūt tas mazliet abstrakti skan, nevis Dieva godam, bet savam godam. Ja manī ir šī “muca ar cauru dibenu”, kuru vēlos piepildīt ar citu cilvēku mīlestību, tad, būdami ievainoti, mēs šo mīlestību, kuru var dāvāt tikai Dievs, diedelējam no cilvēkiem. Tāpat to varam arī diedelēt no mūsu aprūpējamajiem un gaidīt no viņiem pateicību. Tad tas būs klasiskais gadījums, tas ir garīdznieku kārdinājums, arī kristiešu grupu un līderu kārdinājums, arī katra kristieša kārdinājums- nevest cilvēkus pie Kristus (lai arī,ja viņam pajautātu, viņš teiks- es taču vedu viņu pie Kristus, uz Baznīcu), bet patiesībā, slēptā veidā meklēju tur sevi- atvedu tik un tik, pabaroju tik un tik, viņi bija apmierināti, man pateicās utt. No tā gūstu tādu kā baudu. Protams, es nesaku, ka mums vajag būt kā mazohistiem un sevi mocīt, ka ir jādara viss, lai mums nepateiktos. Nē! Tas ir normāli ka mums patīk, ka mums saka paldies, bet svarīgas ir proporcijas. Kā vārdā es to daru? Latviski ir tāds teiciens- dots devējam atdodas. Tagad pārejam pie Caritas kalpošanas. Ja pieņemam, ka jūsu motivācija jau ir attīrījusies un ir tīra, tad- ļoti skaisti saliekas kopā tuvākmīlestība ar mīlestību pret sevi, jo, kad mēs nesavtīgi kalpojam tuvākajam, tad mēs paši pieaugam ticībā un Dieva žēlastībā. Priecīgu devēju Dievs mīl. Kas nemeklējot sevi, bet Dieva mīlestības vārdā kalpo otram, Dievs viņu, kā līdzībā par vīna koku, attīra, lai tas nestu vēl vairāk augļus. Ja ir šāds nesavtīgs kalpojums Caritas, tad jūs paši esat pirmie ieguvēji. Tas ir tāds garīgās dzīves noslēpums. Bet tas ir tad, ja jūs kā pirmo nemeklējat savu garīgo izaugsmi, darāt to nevis sevis dēļ, tad tas nāk klāt kā Dieva dāvana. Ja jūs to darāt tikai tādēļ, lai paši augtu un spodrinātu savas spalviņas- tad nekas nesanāks. Ideālajā variantā Caritas ir vismaz diva veida augļi, kurus es redzu kā galvenos. Viens- šo Jēzus aicinājumu, tuvākmīlestības bausli jūs pārtulkojot ikdienas valodā. Visos laikos tā ir bijusi viena no Baznīcas misijām. Jēzus saka- ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazākajiem, to jūs esat Man darījuši. Viņš identificējas ar šiem mazajiem. Pastarās tiesas
Caritas 2016./2017. gada sezonas atklāšana
17.septembrī Caritas brīvprātīgie no dažādām Latvijas pilsētām pulcējās Ķīpsalā, lai piedalītos Caritas Latvija organizētajā 2016./2017. gada sezonas atklāšanā. Tā kā viens no Caritas Latvija darbības virzieniem ir veicināt un atbalstīt žēlsirdības kalpojumu Katoļu Baznīcā, jau piecu gadu garumā tiek strādāts pie Caritas grupu izveides draudzēs, kā arī brīvprātīgo atbalstīšanas, izglītošanas un motivācijas celšanas. Šogad Caritas Latvija birojs vairāk pievērsīsies brīvprātīgo iniciatīvas līmeņa celšanai, lai esošie un jaunie Caritas brīvprātīgie vēl labāk izprastu un iesaistītos Caritas misijas, vīzijas, vērtību un principu sasniegšanā, kā arī pievienotos izvirzītajiem darbības mērķiem līdz 2017.gada beigām. Tieši tādēļ Caritas 2016./2017. gada sezonas atklāšanā, “Go beyond” pārstāvju vadībā, strādājām ar organizācijas misijas, vīzijas, vērtību un principu iedzīvināšanu un iesakņošanu tās darbībā. Dalībnieki dalījās brīnišķīgos stāstos par to, kā misija izpaužas viņu dzīvē, palīdzot dažādām sociāli atstumtām sabiedrības grupām. Noskaidrojām arī, kāpēc katrai organizācijai ir nozīmīga vīzija un kādu to redz tieši Caritas pārstāvji. Visbeidzot pārrunājām Caritas vērtības un darbības principus, aprakstot konkrētus rīcības piemērus, kuros tiem būtu jāparādās ikdienas rīcībās un lēmumos. Diena pagāja ļoti radošā atmosfērā un dzīvā dialogā, kas ļāva vienam otru iepazīt labāk, vienoties par kopīgo, lai veidotu veiksmīgu sadarbību turpmāk. Pasākumā piedalījās ne tikai brīvprātīgie no 13 Caritas grupām (pavisam Latvijā ir 17 Caritas draudžu grupas) un interesenti no draudzēm, kurās vēl nav Caritas grupas. Ar savu klātbūtni un uzrunu visus žēlsirdības darbu veicējus bagātināja Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs. Uzrunājot klātesošos arhibīskaps uzsvēra, ka, “ja draudze nodarbojas ar žēlsirdības darbiem, tas veicina draudzes izaugsmi, žēlsirdības misijas nesēju izaugsmi, kā arī ir kā evaņģelizācijas misijas izpausme Baznīcā. Mēs visi labi zinām, ka Baznīca nepastāv pati priekš sevis. Jēzus dibināja Baznīcu ar vienu mērķi- lai tā izplata Dieva valstību šeit uz zemes, lai tā sludina Evaņģēliju. Evaņģēlija garu var nest sludinot, lūdzoties, kā arī caur žēlsirdības darbiem, caur praktisko tuvāk mīlestību. Līdz ar to jūs esat šajā misijā. To es to jums saku kā bīskaps- jūs esat draudzes ļoti būtiska misijas sastāvdaļa!” Uzrunas noslēgumā arhibīskaps vēlreiz uzsvēra, ka svarīgi ir ne tikai pievērt uzmanību šai kalpošanai uz āru, bet arī neaizmirst par savu dvēseli un gādāt par savas motivācijas atjaunošanu. Caritas Latvija
TIKŠANĀS SENIORIEM
Klāt rudens un 26.septembrī Sv. Alberta draudzes “Caritas” grupas brīvprātīgie noorganizēja pasākumu senioriem, vientuļajiem un visiem, kuri vēlas piedalīties. Sanācām ap 20 cilvēki. Tēvs Jāzeps ievadīja lūgšanu, un visi atnākušie varēja iestiprināties un veidot sarunas pie labi klāta galda. Pēc brīža mūs uzrunāja katehēte Marina, aicinot visus uz senioru Alfas kursu, kas sāktos 31.novembrī, kad būs nākamā draudzes saiešana. Pasākuma kārtība nemainīsies: Sv. Mise, agape un ap plkst. 13:30 – Alfa kurss, kurā uzklausīsim gan priesteri, gan citus mācītus cilvēkus, gan varēsim uzdot un pārrunāt dažādus jautājumus un lūgties. Visi gaidīti! Par to draudzē vēl būs precizēta informācija. Šoreiz izpalika dzīvā mūzika, bet pēc maizīšu, tējas un kafijas baudīšanas, sanākušie labprāt uzdziedāja. Nobeigumā Andris pastāstīja par dažām grāmatām, kas ir arī draudzes grāmatu galdā, cenšoties ieinteresēt tās izlasīt. Gaidīsim nākamo saietu un Alfu senioriem! Andris no “Caritas” Foto: Madara Orlovska
TURPINĀS BRĪVPRĀTĪGO APMĀCĪBAS LIEPĀJAS DIECĒZĒ
Šī gada pirmajā pusē Liepājas diecēze sadarbībā ar „Caritas Latvija” organizēja brīvprātīgo apmācības Liepājā, Kuldīgā un Aizputē. Apmācībās dalībnieki iepazinās ar brīvprātīgo darbam nozīmīgām tēmām – komunikāciju, izdegšanas sindromu, aktīvo klausīšanos un to, kā sabiedrībā pasniegt savu „stāstu” jeb projektu. Šīs bija pirmās ilgstošākās brīvprātīgo apmācības Liepājas diecēzē, kas piesaistīja diezgan daudzu klausītāju interesi no visas Kurzemes, turklāt ne tikai no katoļu draudzēm. Apmācību noslēgumā, izvērtējot tā rezultātus, tika nolemts, ka brīvprātīgo apmācība ir jāturpina arī šī gada otrajā pusē. Pateicoties Bonifatiuswerk finansiālajam atbalstam, tas arī ir kļuvis iespējams un no oktobra līdz decembrim tiks piedāvāts apmācību turpinājums. Kopumā tie būs četri semināri, no kuriem pirmais notiks 3. oktobrī. Tajā jau iemīļotā lektore Dana Kalniņa-Zaķe, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja, runās par dzīvesstāsta nozīmi aprūpes darbā. Citās tikšanās reizēs pr. Edija Sileviča vadībā tiks aplūkotas arī Baznīcas sociālās mācības tēmas. Kā ierasts, tās būs gan teorētiskas lekcijas, gan arī praktiskas nodarbības. Semināri iesāksies ar Svēto Misi un notiks gan Māras draudzē, gan Sv. Meinarda draudzē, par ko sīkāka informācija sekos pirms katra no tiem. Apmācības veidotas ar domu attīstīt brīvprātīgo tīklu Liepājas diecēzē, tāpēc aicināti gan līdzšinējie, gan jauni semināru dalībnieki. Pirmā tikšanās 3. oktobrī iesāksies ar Svēto Misi plkst.10 Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē, savukārt uz nodarbībām visi interesenti mīļi aicināti kūrijas pagraba zālē Peldu ielā 15 (ieeja caur pagalmu no Rakstvežu ielas puses). Nodarbību sākums plkst. 11. Paredzēta arī pauze kafijai un sadraudzības saišu stiprināšanai.
AUGUSTĀ VISI CEĻI VED UZ AGLONU
Gan kājām, gan braucot, kopā vai individuāli – tam laikam nav tik lielas nozīmes, jo Dieva priekšā visi esam Viņa bērni, svētceļnieki uz šīs zemes. Vairākus gadus Latvijā līdzās tradicionālajām svētceļojuma formām, pastāv arī kāda īpaša – proti, svētceļojums, kura laikā tā dalībnieki ne tikai dodas ar kājām uz Aglonu, lūdzoties un slavējot Dievu, bet arī daļu no savas svētceļojuma dienas velta, sniedzot palīdzīgu roku lauku vidē. Šādu unikālu svētceļojuma veidu aizsāka toreizējais Pļaviņu draudzes prāvests pr. Ingars Stepkāns. Vēlāk, pr. Ingaram kļūstot par „Caritas Latvija” direktoru, tas organiski pārtapa par Caritas svētceļojumu. Tas pulcina ne tikai Caritasbrīvprātīgos. Grupa ir atvērta ikvienam labas gribas cilvēkam, kurš vēlas iepazīt Dievu, kalpojot Viņam un tīri praktiski arī savam tuvākajam šajās pāris dienās, kas mums ir dotas kā sagatavošanās laiks Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. 2015. gadā kājām mērojām aptuveni 55 km 25 cilvēku sastāvā. No četrām svētceļojuma dienām praktisko kalpošanu veicām trīs dienas. Šajās dienās ceļu mērojām dienas otrajā pusē. Svētceļnieki bija ieradušies no dažādām Latvijas vietām. Svētceļojumu uzsākām Vecvārkavā, no kurienes devāmies uz Arendoli, Nīdermuižu, Višķiem un tad jau klāt bija arī galamērķis – mūsu skaistā Aglona. Ik rītu uzsākām ar Sv.Misi, pēc kuras, kā jau minēts, devāmies veikt kādu labu praktisku darbiņu. Pirmajā un otrajā dienā tās bija talkas Vārkavas vidusskolas un Arendoles draudzes teritorijas sakopšanā, savukārt trešajā dienā darbojāmies lauku mājās 2.5 km attālumā no Nīdermuižas – ravējot, skaldot malku, sametot vālos sauso sienu… Neiztrūkstoša arī bija svētceļojumam raksturīgā stundu liturģijas lūgšana, Rožukronis, Dieva Žēlsirdības kronītis un slavēšana ģitāras pavadījumā. Esam pateicīgi, ka grupas garīgo vadību veica kapucīnu tēvs Jans Karčevskis, kurš jau gandrīz divus gadus ikdienā kalpo Olaines draudzē. Ļoti uzrunājošas un pārdomas raisošas bija tēva konferences. Tajās tika runāts par būtiskāko gan lūgšanā, gan par līdzatkarību un lomām, kuras pieņemam, esot tās ietekmē, kā arī par 12 soļu programmas principiem. Kā izrādās, šajās tēmās skartos jautājumus un principus var izmantot arī savas garīgās dzīves attīstībā, cīņā ar grēku un darbā pie sevis pilnveidošanas saskaņā ar Dieva plānu. Ar nelielu mazuma piegaršu Aglonā atvadījāmies. Ja tāds būs Dieva plāns, tāpat nākamajā gadā dosimies šāda veida svētceļojumā, jo, raugoties uz atsauksmēm, tāds arī ir nepieciešams visā brīnišķīgajā svētceļojumu daudzveidībā.
SEMINĀRS, KAS VELTĪTS TĒMAI PAR LĪDZGAITNIECĪBU BIJUŠAJIEM NOTIESĀTAJIEM
Semināra, kas veltīts tēmai par Līdzgaitniecību bijušajiem notiesātajiem un notika no 8. līdz 10. maijam Rīgā Betānijas dominikāņu māsu klosterī Drustu ielā 36a, kopsavilkums 08.05.2015. Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis Bīskaps sveica semināra dalībniekus un teica iedrošinošu uzrunu līdzgaitniecības tēmas sakarā. To bīskaps sasaistīja ar 10 Dieva baušļiem, kas vēlas pasargāt potenciālo pārkāpēju no nozieguma izdarīšanas. „Bauslis sargā pārkāpēju… vieni pārkāpj baušļus publiski un redzami, citi privāti un neredzami… Dieva uztverē pārkāpējs ir nelaimīgs, tāpēc Dievs vēlas viņu glābt… līdzgaitnieks ir Dieva palīgs, instruments Dieva rokās, lai glābtu nelaimīgo… apziņa, ka pats esi pārkāpis baušļus un ka pašam ir vajadzīga glābšana, palīdz citādi skatīties uz publiskiem pārkāpējiem un ir galvenā motivācija līdzgaitniecības darbā.“ Bijušo notiesāto liecības Katru dienu bija iespējams dzirdēt citu liecību. Pirmajā dienā liecināja bijusī notiesātā Sanita, kura šobrīd ir ģimenes māte un sociālā darbiniece ar augstāko izglītību. Otrajā dienā liecināja bijušais notiesātais Aleksejs, kurš no ieslodzījuma atbrīvojies pirms 2 mēnešiem un seminārā piedalījās kā krievu-latviešu valodas tulks. Trešajā dienā liecināja bijušie notiesātie Andris un Andrejs, kuri jau vairākus gadus ir brīvībā un saskārušies gan ar veiksmes, gan neveiksmes stāstiem, bet kuriem ir stingra vēlēšanās pilnvērtīgi ieļauties sabiedrībā. Visiem stāstiem ir dažādi personiskie apstākļi un konteksti, tomēr problēmas, vajadzības un iespējamie risinājumi ir ļoti līdzīgi. Problēmas, jo īpaši, pirmajā brīdī pēc atbrīvošanās, ir nemācēšana tikt galā ar sadzīviskiem un juridiskiem jautājumiem – darba meklējumi, pabalstu kārtošana, juridiskās neskaidrības ar dzīvesvietu, cilvēciskās pamatvajadzības pirmajās dienās, ģimenes attiecības gan emocionālā, gan juridiskā plāksnē. Vajadzības ir pēc konkrēta atbalsta – gan praktiska, gan emocionāla un garīga. Šīs vajadzības ir pat lielākas nekā pēc konkrētiem iztikas līdzekļiem vai dzīvesvietas. Risinājumi ir šādu atbalstu centra vai kopienu izveidošana, kur cilvēks var tikt uzklausīts, akceptēts, kur izprot viņa stāvokli gan sociālo, gan emocionālo, kur viņam sniedz palīdzīgu roku. Papildus, skat. pievienoto materiālu raksta beigās. Garīgās pārdomas par līdzgaitniecības tēmu Dominikāņu klostermāsas (māsa Hanna) Tās notika katru dienu, apmēram pa pusstundai no rīta un dienas noslēgumā. Pārdomas vairāk tika attiecinātas uz paša līdzgaitnieka personiskajām kvalitātēm – kādām tām būtu jābūt un kā tās attīstīt. Vispirms, lai potenciālais līdzgaitnieks, kļūtu līdzjūtīgāks un empātiskāks, un viņa motivācija skaidrāka, cilvēkam ir jāļauj Dievam sev piedot, bet, lai ļautu piedot, ir jāatzīstās nodarījumā. Tikai tas, kurš apzinās, ka nav perfekts, var sajust nesavtīgu līdzjūtību pret citiem, kuri nav perfekti. Nākamais solis ir ļauties Dieva vadībai šajā procesā, jo pēc atzīšanās neizbēgami seko pārsteigums – jaunu savu kvalitāšu atklāšana. Cilvēks uzreiz nav gatavs šīs kvalitātes pielietot vai neredz uz priekšu procesa virzību, arī tāpēc, ka vēl nemāk komunicēt un rīkoties atbilstoši jaunajām kvalitātēm. Tāpēc būtiski ir veidot personiskas attiecības ar savu Radītāju – Dievu, kurš cilvēkam atklāj patiesību pašam par sevi un katra konkrēto dzīves misiju, kā arī soļus tās sasniegšanai. Kā iznākums šim procesam ir kļūšana pašam par sevi. To arī var salīdzināt ar stādu, kurš iziet cauri dažādām stadijām, kamēr beidzot uzplaukst, vai arī ar tauriņu, kurš no kokona, caur tārpu pārvēršas par brīnumdaiļu būtni. Pārvērtību procesi nekad nav viegli un patīkami, jo tajos tiek atstāts vecais, nevajadzīgais un apgūts jaunais, nepieciešamais. Jāņem vērā arī cilvciskā īpašība neuzticēties jaunajam un nepierastajam. Tomēr, rezultātā, cenšoties paklausīt Dievam, atpazīstot savas egoistiskās kaislības un pretojoties tām, cilvēks ar Dieva palīdzību var kļūt par to, par ko Radītājs viņu ir radījis – nesavtīgas mīlestības piepildītu būtni, – iemantot laimi un brīvību, dzīvojot un darot savu ikdienas darbu. Šāds cilvēks ar daudz lielāku varbūtību var palīdzēt arī otram. Andy Keen-Downs, labdarības organizācijas „PACT“ izpilddirektors, www.prisonadvice.org.uk „PACT“ ir labdarības organizācija Lielbritānijā, kas nodarbojas ar visiem, kurus ir skāris noziegums, no agresora puses. Ar nozieguma upuriem nodarbojas citas, līdzīgas organizācijas. „PACT“ vēsture aizsākas jau 1898. gadā kā katoļu cietuma kapelānu iniciatīva darbam ar bijušajiem notiesātajiem, turpinājumā tā daudzkārt mainījusi nosaukumu un darbības virzienus, kamēr 2001. gadā ieguvusi savu patreizējo veidolu. Tā ir katoliska organizācija, tās goda prezidents ir Anglijas un Velsas arhibīskaps kardināls Vincent Nichols, tomēr organizācija ir ekumēniska un savos projektos, kā arī komandā iesaista arī citu konfesiju pārstāvjus un jebkuru labas gribas cilvēku, kurš piekrīt organizācijas mērķiem un uzdevumiem. Organizācija sadarbojas ar atbildīgajām valsts struktūrām un piedāvā savus profesionālos pakalpojumus sociālo jautājumu risināšanā, kas saistīti ar noziedzību un tās mazināšanu. Tā piedāvā un organizē resocializācijas programmas bijušajiem un esošajiem ieslodzītajiem un viņu ģimenēm, apmācības programmas cietumu un probācijas dienesta darbiniekiem, kā arī, uztur sabiedrībā sociālu diskusiju par noziedzības tēmas mazināšanu un sociālo atbildību. Organizācijas veiksmīgās sadarbības ar valsti pamatā ir tās profesionalitāte un uzticamība ilgtermiņā. Prezentācijas piejamas pie semināra materiāliem raksta beigās. 09.05.2015. Luke Carey, „PACT“ programmas Basic Caring Communities (BaCC) direktors, www.prisonadvice.org.uk BaCC ir līdzgaitniecības programma bijušajiem notiesātajiem. Tās ideja ir balstīta kristīgās antropoloģijas uzskatā, ka cilvēks ir radīts labs, lai arī grēks viņa labo gribu ir novājinājis, un cilvēks savu dzīvi veido attiecībās ar citiem. BaCC ir, lai cilvēks, bijušais notiesātais varētu saņemt jaunu, godīgu, labvēlīgu un solidāru attiecību pieredzi, kas palīdzētu dziedināt iepriekšējo, slikto attiecību pieredzi, tādējādi, cilvēkam varētu mainīties vērtību sistēma un pasaules uzskats. Programmas modelis ir 4 brīvprātīgie + 1 bijušais notiesātais. Programmā visi ir brīvprātīgie, ieskaitot bijušo notiesāto, visi ir vienlīdzīgi, neviens neko neuzspiež un nemāca, bet izsaka viedokli un kopīgi domā kā atrisināt bijušā notiesātā problēmas, piedāvājot garīgu, emocionālu un praktisku atbalstu, bet atstājot lemttiesības paša bijušā notiesātā ziņā. Programma iesākas 2 nedēļas pirms notiesātā atbrīvošanās cietumā, kur ierodas brīvprātīgie, lai iepazītos un kopīgi izstrādātu rīcības modeli pēc notiesātā atbrīvošanās. Pēc atbrīvošanās bijušais notiesātais tiek pavadīts 3 mēnešus, šajā laikā katru dienu tiek uzturēts telefonisks kontakts, kā arī iknedēļas kopīga tikšanās ar maltīti. Tieši 3 mēneši izvēlēti, jo tas pēc statistikas datiem ir viskritiskākais laika periods recidīva izdarīšanai, turklāt, neievelkot viena gadījuma līdzgaitniecību, var palīdzēt lielākam skaitam bijušo notiesāto. Būtiskākā dalībnieku atlases kvalitāte ir motivācija –brīvprātīgajiem ir jābūt nesavtīgiem un spējīgiem uz empātiju arī pret nesimpātiskiem cilvēkiem, bijušajiem notiesātajiem ir jābūt vēlmei mainīties un augošai izpratnei par savu sociālo atbildību. Pēc kriminoloģijas pētījumiem ir izstrādāti 7 galvenie recidīva mazināšanas faktori: Mājvieta un atbalsts; Darbs un izglītība; Veselība; Atkarību mazināšana; Parādi; Ģimenes attiecības; Domāšana – paziņu loka un uzskatu maiņa. BaCC
PĀVESTA FRANCISKA HOMĪLIJA “CARITAS INTERNATIONALIS” 20. ĢENERĀLAJĀ ASAMBLEJĀ
Lasījums no Apustuļu darbiem, kuru klausījāmies (Apd 16, 22-34), mums parāda kādu īpašu personāžu. Tas ir cietuma uzraugs no Filipiem, kur pēc pūļa sacelšanās pret viņiem, tika ieslodzīti Pāvils un Sīla. Sākotnēji tiesneši viņus liek šaustīt ar rīkstēm, un tad aizsūta uz cietumu, piekodinot cietuma uzraugu būt labam sargam. Lūk, kāpēc cilvēks, naktī dzirdēdams zemestrīci un redzēdams atvērtas cietuma durvis, krīt izmisumā un grasās sevi nonāvēt. Bet Pāvils sargu nomierina, un viņš, trīcēdams un brīnuma pilns, ceļos nometies lūdz pestīšanu. Stāstījums vēsta, ka šis vīrs uzreiz sper pamata soļus ticības un glābšanas ceļā: kopā ar saviem tuvākajiem klausās Kunga vārdu; mazgā Pāvila un Sīlas ievainojumus; kopā ar visiem savējiem pieņem kristību; un beigās vēl uzņem Pāvilu un Sīlu savās mājās, uzklāj galdu, un prieka pilns piedāvā viņiem ēst. Viss ticības ceļš. Evaņģēlijs mūs mudina mazgāt kājas un ievainojumus cietējiem un sagatavot viņiem maltīti. Vienkārši žesti, kur Vārda un Kristības sakramenta uzņemšana tiek pavadīta ar brāļa uzņemšanu, it kā tas gandrīz būtu viens žests: uzņemt Dievu un uzņemt otru; uzņemt otru ar Dieva žēlastību; uzņemt Dievu, un to izpaust, kalpojot savam brālim. Sakramenti un kalpojums atsaucas viens uz otru, un viens otru bagātina, kā to var redzēt šajās liecībās no Baznīcas pirmsākumiem. Šajā žestā mēs varam redzēt visu Caritas aicinājumu. Caritas ir liela konfederācija, kas ar saviem darbiem tiek plaši atpazīta arī visā pasaulē. Caritas ir Baznīca ļoti daudzās pasaules vietās, un tai vēl vairāk ir jāizplatās arī draudzēs un kopienās, lai atjaunotu to, kas norisinājās Baznīcas iesākumā. Patiesi, visa jūsu kalpojuma saknes ir tieši vienkāršā un paklausīgā Dieva un tuvākā pieņemšanā. Tās ir saknes. Ja noņem šīs saknes, Caritas mirst. Šī pieņemšana notiek jūsos personīgi, tāpēc, ka pēc tam jūs ejat pasaulē un tur kalpojat Kristus vārdā, kuru jūs satikāt, un kuru satiekat katrā brālī un māsā un kuriem esat tuvi. Tieši šī iemesla dēļ, to jāizvairās reducēt uz vienkāršu humanitāru organizāciju. Katras Baznīcas Caritas, arī pašas mazākās, ir tādas pašas: nav lielas vai mazas Caritas, visas ir vienlīdzīgas. Lūgsim Dievam žēlastību saprast patieso Caritas dimensiju; žēlastību nekrist maldos, ka labi organizēta centralizācija ir īstais ceļš; žēlastību saprast, ka Caritas vienmēr ir nomalē, katrā partikulārajā Baznīcā; un žēlastību ticēt, ka Caritas centrs ir tikai palīdzība, kalpošana un kopienas pieredze, bet tas nav visu vadītājs. Tas, kurš izdzīvo Caritas misiju, nav vienkārši darbinieks, bet gan tiešām Kristus liecinieks. Tā ir persona, kas meklē Kristu un, kura ļaujas būt Kristus atrasta; persona, kas mīl ar Kristus garu, bezatlīdzības garu, dāvāšanas garu. Visas mūsu stratēģijas un plāni paliks neizpildīti, ja mēs sevī nenesīsim šo mīlestību. Nevis mūsu mīlestību, bet Viņa. Vai vēl labāk, mūsos attīrītu un Viņā stiprinātu mīlestību. Tas ir veids kā var kalpot visiem un sagatavot galdu visiem. Arī šis ir skaists attēls, kuru Dieva Vārds mums šodien piedāvā: sagatavot galdu. Dievs sagatavo Euharistijas galdu, arī šobrīd. Caritas sagatavo daudz galdu izsalkušajiem. Šajos mēnešos jūs veicāt kampaņu “Viena cilvēku ģimene – pārtika visiem”. Arī šodien daudz cilvēku gaida, ka varēs pietiekami paēst. Uz planētas pietiek ēdiena visiem, bet šķiet, ka trūkst vēlēšanās ar visiem dalīties. Sagatavot galdu visiem, un lūgt, lai ikkatram būtu galds. Darīt, ko varam, lai visiem būtu, ko ēst, bet arī atgādināt zemes varenajiem, ka Dievs viņus kādu dienu sauks pie taisnības, un parādīs vai tiešām viņi ir centušies nodrošināt ēdienu Viņam katrā personā (sal. Mt 25, 35), un vai viņi ir strādājuši, lai vide netiktu iznīcināta, bet lai varētu ražot šo ēdienu. Un domājot par Euharistijas galdu, mēs nedrīkstam aizmirst tos mūsu kristiešu brāļus, kuri vardarbības dēļ ir cietuši pārtikas trūkumu – gan miesai, gan dvēselei: viņi ir tikuši izdzīti no viņu mājām un baznīcām, kas reizēm ir tikušas iznīcinātas. No jauna aicinu neaizmirst šos cilvēkus un šīs nepanesamās netaisnības. Kopā ar citiem žēlsirdīgās mīlestības organismiem Baznīcā, Caritas atklāj gan kristīgas mīlestības spēku, gan arī Baznīcas ilgas sastapt Jēzu ikkatrā personā, jo īpaši, kad tā ir nabadzīga un cieš. Šis ir ceļš, kas mums ir priekšā, un novēlu, lai ar šo perspektīvu jūs varētu veikt darbus, kas jūs sagaida šajās dienās. Mēs novēlam jūs Jaunavai Marijai, kura Dieva un tuvākā uzņemšanu savā dzīvē veica fundamentāli. Tieši rīt mēs svinēsim Fatimas Dievmātes svētkus, kas parādījās, lai paziņotu par uzvaru pār ļauno. Ar tik lielu atbalstu mēs nedrīkstam baidīties turpināt savu misiju. Lai tā notiek. Tulkoja Caritas Latvija Participants of Caritas Internationalis General Assembly in Rome 2015. Photo by Elodie Perriot/Caritas