Semināra, kas veltīts tēmai par Līdzgaitniecību bijušajiem notiesātajiem un notika no 8. līdz 10. maijam Rīgā
Betānijas dominikāņu māsu klosterī Drustu ielā 36a,
kopsavilkums
08.05.2015.
Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis
Bīskaps sveica semināra dalībniekus un teica iedrošinošu uzrunu līdzgaitniecības tēmas sakarā. To bīskaps sasaistīja ar 10 Dieva baušļiem, kas vēlas pasargāt potenciālo pārkāpēju no nozieguma izdarīšanas. „Bauslis sargā pārkāpēju… vieni pārkāpj baušļus publiski un redzami, citi privāti un neredzami… Dieva uztverē pārkāpējs ir nelaimīgs, tāpēc Dievs vēlas viņu glābt… līdzgaitnieks ir Dieva palīgs, instruments Dieva rokās, lai glābtu nelaimīgo… apziņa, ka pats esi pārkāpis baušļus un ka pašam ir vajadzīga glābšana, palīdz citādi skatīties uz publiskiem pārkāpējiem un ir galvenā motivācija līdzgaitniecības darbā.“
Bijušo notiesāto liecības
Katru dienu bija iespējams dzirdēt citu liecību. Pirmajā dienā liecināja bijusī notiesātā Sanita, kura šobrīd ir ģimenes māte un sociālā darbiniece ar augstāko izglītību. Otrajā dienā liecināja bijušais notiesātais Aleksejs, kurš no ieslodzījuma atbrīvojies pirms 2 mēnešiem un seminārā piedalījās kā krievu-latviešu valodas tulks. Trešajā dienā liecināja bijušie notiesātie Andris un Andrejs, kuri jau vairākus gadus ir brīvībā un saskārušies gan ar veiksmes, gan neveiksmes stāstiem, bet kuriem ir stingra vēlēšanās pilnvērtīgi ieļauties sabiedrībā.
Visiem stāstiem ir dažādi personiskie apstākļi un konteksti, tomēr problēmas, vajadzības un iespējamie risinājumi ir ļoti līdzīgi. Problēmas, jo īpaši, pirmajā brīdī pēc atbrīvošanās, ir nemācēšana tikt galā ar sadzīviskiem un juridiskiem jautājumiem – darba meklējumi, pabalstu kārtošana, juridiskās neskaidrības ar dzīvesvietu, cilvēciskās pamatvajadzības pirmajās dienās, ģimenes attiecības gan emocionālā, gan juridiskā plāksnē. Vajadzības ir pēc konkrēta atbalsta – gan praktiska, gan emocionāla un garīga. Šīs vajadzības ir pat lielākas nekā pēc konkrētiem iztikas līdzekļiem vai dzīvesvietas. Risinājumi ir šādu atbalstu centra vai kopienu izveidošana, kur cilvēks var tikt uzklausīts, akceptēts, kur izprot viņa stāvokli gan sociālo, gan emocionālo, kur viņam sniedz palīdzīgu roku.
Papildus, skat. pievienoto materiālu raksta beigās.
Garīgās pārdomas par līdzgaitniecības tēmu
Dominikāņu klostermāsas (māsa Hanna)
Tās notika katru dienu, apmēram pa pusstundai no rīta un dienas noslēgumā. Pārdomas vairāk tika attiecinātas uz paša līdzgaitnieka personiskajām kvalitātēm – kādām tām būtu jābūt un kā tās attīstīt.
Vispirms, lai potenciālais līdzgaitnieks, kļūtu līdzjūtīgāks un empātiskāks, un viņa motivācija skaidrāka, cilvēkam ir jāļauj Dievam sev piedot, bet, lai ļautu piedot, ir jāatzīstās nodarījumā. Tikai tas, kurš apzinās, ka nav perfekts, var sajust nesavtīgu līdzjūtību pret citiem, kuri nav perfekti.
Nākamais solis ir ļauties Dieva vadībai šajā procesā, jo pēc atzīšanās neizbēgami seko pārsteigums – jaunu savu kvalitāšu atklāšana. Cilvēks uzreiz nav gatavs šīs kvalitātes pielietot vai neredz uz priekšu procesa virzību, arī tāpēc, ka vēl nemāk komunicēt un rīkoties atbilstoši jaunajām kvalitātēm. Tāpēc būtiski ir veidot personiskas attiecības ar savu Radītāju – Dievu, kurš cilvēkam atklāj patiesību pašam par sevi un katra konkrēto dzīves misiju, kā arī soļus tās sasniegšanai.
Kā iznākums šim procesam ir kļūšana pašam par sevi. To arī var salīdzināt ar stādu, kurš iziet cauri dažādām stadijām, kamēr beidzot uzplaukst, vai arī ar tauriņu, kurš no kokona, caur tārpu pārvēršas par brīnumdaiļu būtni. Pārvērtību procesi nekad nav viegli un patīkami, jo tajos tiek atstāts vecais, nevajadzīgais un apgūts jaunais, nepieciešamais. Jāņem vērā arī cilvciskā īpašība neuzticēties jaunajam un nepierastajam. Tomēr, rezultātā, cenšoties paklausīt Dievam, atpazīstot savas egoistiskās kaislības un pretojoties tām, cilvēks ar Dieva palīdzību var kļūt par to, par ko Radītājs viņu ir radījis – nesavtīgas mīlestības piepildītu būtni, – iemantot laimi un brīvību, dzīvojot un darot savu ikdienas darbu. Šāds cilvēks ar daudz lielāku varbūtību var palīdzēt arī otram.
Andy Keen-Downs,
labdarības organizācijas „PACT“ izpilddirektors,
„PACT“ ir labdarības organizācija Lielbritānijā, kas nodarbojas ar visiem, kurus ir skāris noziegums, no agresora puses. Ar nozieguma upuriem nodarbojas citas, līdzīgas organizācijas. „PACT“ vēsture aizsākas jau 1898. gadā kā katoļu cietuma kapelānu iniciatīva darbam ar bijušajiem notiesātajiem, turpinājumā tā daudzkārt mainījusi nosaukumu un darbības virzienus, kamēr 2001. gadā ieguvusi savu patreizējo veidolu. Tā ir katoliska organizācija, tās goda prezidents ir Anglijas un Velsas arhibīskaps kardināls Vincent Nichols, tomēr organizācija ir ekumēniska un savos projektos, kā arī komandā iesaista arī citu konfesiju pārstāvjus un jebkuru labas gribas cilvēku, kurš piekrīt organizācijas mērķiem un uzdevumiem.
Organizācija sadarbojas ar atbildīgajām valsts struktūrām un piedāvā savus profesionālos pakalpojumus sociālo jautājumu risināšanā, kas saistīti ar noziedzību un tās mazināšanu. Tā piedāvā un organizē resocializācijas programmas bijušajiem un esošajiem ieslodzītajiem un viņu ģimenēm, apmācības programmas cietumu un probācijas dienesta darbiniekiem, kā arī, uztur sabiedrībā sociālu diskusiju par noziedzības tēmas mazināšanu un sociālo atbildību. Organizācijas veiksmīgās sadarbības ar valsti pamatā ir tās profesionalitāte un uzticamība ilgtermiņā.
Prezentācijas piejamas pie semināra materiāliem raksta beigās.
09.05.2015.
Luke Carey,
„PACT“ programmas Basic Caring Communities (BaCC) direktors, www.prisonadvice.org.uk
BaCC ir līdzgaitniecības programma bijušajiem notiesātajiem. Tās ideja ir balstīta kristīgās antropoloģijas uzskatā, ka cilvēks ir radīts labs, lai arī grēks viņa labo gribu ir novājinājis, un cilvēks savu dzīvi veido attiecībās ar citiem. BaCC ir, lai cilvēks, bijušais notiesātais varētu saņemt jaunu, godīgu, labvēlīgu un solidāru attiecību pieredzi, kas palīdzētu dziedināt iepriekšējo, slikto attiecību pieredzi, tādējādi, cilvēkam varētu mainīties vērtību sistēma un pasaules uzskats.
Programmas modelis ir 4 brīvprātīgie + 1 bijušais notiesātais. Programmā visi ir brīvprātīgie, ieskaitot bijušo notiesāto, visi ir vienlīdzīgi, neviens neko neuzspiež un nemāca, bet izsaka viedokli un kopīgi domā kā atrisināt bijušā notiesātā problēmas, piedāvājot garīgu, emocionālu un praktisku atbalstu, bet atstājot lemttiesības paša bijušā notiesātā ziņā. Programma iesākas 2 nedēļas pirms notiesātā atbrīvošanās cietumā, kur ierodas brīvprātīgie, lai iepazītos un kopīgi izstrādātu rīcības modeli pēc notiesātā atbrīvošanās. Pēc atbrīvošanās bijušais notiesātais tiek pavadīts 3 mēnešus, šajā laikā katru dienu tiek uzturēts telefonisks kontakts, kā arī iknedēļas kopīga tikšanās ar maltīti. Tieši 3 mēneši izvēlēti, jo tas pēc statistikas datiem ir viskritiskākais laika periods recidīva izdarīšanai, turklāt, neievelkot viena gadījuma līdzgaitniecību, var palīdzēt lielākam skaitam bijušo notiesāto.
Būtiskākā dalībnieku atlases kvalitāte ir motivācija –brīvprātīgajiem ir jābūt nesavtīgiem un spējīgiem uz empātiju arī pret nesimpātiskiem cilvēkiem, bijušajiem notiesātajiem ir jābūt vēlmei mainīties un augošai izpratnei par savu sociālo atbildību. Pēc kriminoloģijas pētījumiem ir izstrādāti 7 galvenie recidīva mazināšanas faktori:
- Mājvieta un atbalsts;
- Darbs un izglītība;
- Veselība;
- Atkarību mazināšana;
- Parādi;
- Ģimenes attiecības;
- Domāšana – paziņu loka un uzskatu maiņa.
BaCC kopīgi strādā pie visiem šiem faktoriem. Semināra dalībnieki tika iepzīstināti arī detalizētāk ar BaCC metodoloģiju, kā arī iesaistīti praktiskās apmācību darbībās. Pilnu metodoloģiju „PACT“ dāvina LRKB Cietuma kapelānu dienestam komplektā ar savu padomu un svētību tās ieviešanai Latvijā.
Prezentācijas piejamas pie semināra materiāliem raksta beigās.
Fr. Constantin Panteley un Pavlo Zahorodnov,
Ukrainas Grieķu-katoļu Baznīcas Cietuma kapelānu dienesta vadītājs ar kolēģi
Ukraiņu viesi īsumā iepazīstināja ar situāciju Ukrainas tieslietu sistēmā saistībā ar bijušajiem un esošajiem notiesātajiem – sistēmas principiem un sadarbības modeļiem. Iepazīstināja arī ar bijušo notiesāto (ukraiņu gadījumā, tieši sieviešu) rehabilitācijas un resocializācijas aktivitātēm. Ļoti aktīvi šājā jomā Ukrainā izpaužas dažādas protestantu Baznīcas un draudzes, grieķu-katoļi ir atvēruši pāris rehabilitācijas centrus, kas darbojas kā kopienas, kurās bijušās notiesātās dzīvo un strādā saimniecībā. Tomēr, domājot par šo cilvēku pilnvērtīgu atgriešanos sabiedrībā, viņi ir izstrādājuši pakāpenisku pārejas modeli, kur sākumā sievietes atrodas kopienā ar kopienas noteikumiem un galvenokārt saņem garīgu un psiholoģisku atbalstu pēc ieslodzījuma, pakāpeniski iesaistoties kopienas saimniecības darbos. Nākamajā etapā rehabilitantes jau dzīvo netālu no kopienas, ciematā, piedalās kopienas sabiedriskajā dzīvē, bet darbu meklē ārpus tās. Kā noslēdzošais rehabilitācijas etaps ir dzīve kopienas dzīvoklī pilsētā, darbs pilsētā un pakāpenisks treniņš, lai sasniegtu veselīgu, neatkarīgu dzīvesveidu ārpus kopienas.
Prezentācijas piejamas pie semināra materiāliem raksta beigās.
10.05.2015.
Andy Keen-Downs un Luke Carey,
Viesi dalījās ar pieredzi, ar ko viņi saskārās, kad uzsāka savu darbību. Vispirms jau tā bija neuzticība no valsts struktūru puses, jo valsts uztverē brīvprātīgais = amatieris, amatpersona = profesionālis. Turklāt, tā kā organizācija ir katoļu, tad bija bažas par ticīgo cilvēku naivumu un nepastāvību, tomēr ar laiku valsts amatpersonas pārliecinājās par pretējo. Panākumu atslēga bija nevalstiskās organizācijas nodibināšana, kuras administratīvajā/organizatoriskajā komandā darbojas profesionāļi, kuri par savu darbu saņem pienācīgu atalgojumu. Organizācijā samērīgā proporcijā ir atalgotie un brīvprātīgie darbinieki tādēļ, ka darba un pienākumu apjomi, un uzdevumi, kā arī nepieciešamo resursu ieguldījums ir dažādi. Lai uzturētu sevi „PACT“ vāc ziedojumus un piedalās finansu fondu izsludinātajos projektos. Arī Anglijas un Velsas Baznīca iegulda savu daļu finansējuma uzturēšanā.
„PACT“ argumenti attiecībā ar valsti ir pētījumi par recidīva samazināšanos un ekonomiskie aprēķini par valsts ieguvumiem no recidīva mazināšanās. Ļoti svarīgs veiksmes faktors ir uzticamība, caurspīdība, godīgums un solidaritāte visos darbības virzienos un stadijās.
Prezentācijas piejamas pie semināra materiāliem raksta beigās.
Valsts Probācijas dienests (Jānis Nicmanis)
Prezentācija piejama pie semināra materiāliem raksta beigās.
Prison Fellowship Latvia (Māris Luste)
Prezentācija piejama pie semināra materiāliem raksta beigās.
Diskusija
Piedalās semināra dalībnieki, ārzemju viesi un vietējo valsts atbildīgo institūciju un nevalstisko organizāciju ieinteresētie pārstāvji (IeVP – Valdis Groza, Prison Fellowship Latvija – Māris Luste)
Paceltie jautājumi:
- Komunikācija starp dažādām organizācijām, kas vēlas nodarboties ar līdzgaitniecību, lai smeltos pieredzi un nedublētu darbības;
- Brīvprātīgais un līdzgaitnieks – definīcija un statuss, – vai nepieciešams juridisks statuss, ja jā, tad kapēc?;
- Nepieciešams valsts instruments, kas varētu sertificēt organizācijas vai programmas un metodes, kas vēlas nodarboties ar līdzgaitniecību, lai tiktu nodrošināta pakalpjuma kvalitāte un šīs organizācijas varētu pretendēt uz valsts finansējumu;
- Vai nepieciešami vienoti brīvprātīgo/līdzgaitnieku atlases kritēriji, pamatapmācība? Varbūt pietiek ar organizācijas vai programmas sertificēšanu?
Kopīgais lēmums
LRKB Cietuma kapelānu dienests izstrādā uzmetumu dokumentam, kuru kopīgi koriģē un rezultātā apstiprina visas ieinteresētās organizācijas (IeVP, VPD, Prison Fellowship, Resocializācijas un integrācijas asociācija, LRKB CKD), ar kuru vērsties Tieslietu ministrijā un lūgt valsts sektoram, sadarbojoties ar nevalstisko sektoru, izstrādāt kopīgu, valstisku redzējumu un darbības principus darbam ar cilvēkiem, kuri atbrīvojas no ieslodzījuma vietām un viņu ģimenēm.
Mārtiņš Krūklis,
LRKB Cietuma kapelānu dienesta vadītājs
Fotogrāfijas apskatāmas sadaļā “Multimediji”. Fotogrāfiju autori: Ainārs Vanags, Betānijas dominikāņu māsas
Semināru materiāli pieejami šeit: http://ej.uz/ckd-sem
Saites uz semināra video:
