Tikšanās Liepājas diecēzē
7. – 9. februārī “Caritas Latvija” brīvprātīgo koordinatore organizācijas attīstības projekta ietvaros apmeklēja Liepājas diecēzi. Tikšanās notika Liepājā, Kuldīgā un Saldū. To mērķis bija iepazīties ar šobrīd aktīvajiem karitatīvā darba veicējiem un tikties gan ar lajiem, gan garīdzniekiem, tai skaitā ar Liepājas diecēzes bīskapu V.E. Viktoru Stulpinu. Līdz šim Kurzemes bīskapijā organizēta karitatīvā darbība ir vairāk attīstījusies Liepājā, Kuldīgā un Saldū. Saldū ar pašvaldības atbalstu biedrība “Caritas Saldus” organizē zupas virtuvi. Kuldīgā darbojas drēbju istaba un regulāri tiek veiktas žēlsirdības akcijas – apmeklēti draudzes vecie un vientuļie cilvēki, iepriecinot viņu ar dāvaniņām. Ir patiess prieks par visu līdz šim paveikto un ceram uz labu turpmāko sadarbību.
Vissvētākās Trīsvienības draudzes “Caritas” rīkotais Ziemassvētku pasākums bērniem
26.decembrī mūsu draudzē tika rīkotas Kristus Dzimšanas svētku svinības draudzes bērniem. Pasākumu ievadīja bērnu koris Ineses vadībā. Draudzes “Caritas” koordinatore Valda novēlēja gūt garīgu baudījumu un tikšanās prieku. Īsu un kodolīgu uzrunu par Ziemassvētku būtību trīs valodās teica draudzes prāvests Edgars Cakuls, kā arī aicināja visus iesaistīties “Caritas” sagatavotajos pasākumos bērniem. Tikšanās norisinājās latviešu un krievu valodās, beigās bērni saņēma dāvanas. Pirmie uzstājās latviešu bērni ar sagatavoto ludziņu par Jēzus Bērniņa piedzimšanu Betlēmē. Ludziņā piedalījās “Caritas” brīvprātīgo bērni, kā arī bērni no ģimenēm, kas ir “Caritas” redzeslokā. Bērniem pasākums ļoti patika – gan teātra spēlēšana, gan dāvanas. Piemēram, Adrianam bija eņģeļa loma, kurā viņš bija tik ļoti iejuties, ka beigās teica: “Es esmu eņģelis, nevaru slikti uzvesties”. Pēc ludziņas katehēte Lāsma samīļoja katru bērniņu un iedeva konfekti kā apstiprinājumu, ka viss ir izdarīts pareizi. Kā sacīja Valtera mamma, dēlam patika, ka Trīs Austrumu gudrie sekoja zvaigznei, uzrunāja, ka Bērniņš silītē ir Dievs. Savukārt māsa Helēna kopā ar bērniem bija sagatavojusi ludziņu krievu valodā, kas bija emocionāla un pamācoša. Jaunieši ludziņā aizskāra aktuālu tēmu. Tās doma un ideja bija piemērota mūsdienu notikumiem. Tā rosināja domāt kāda ir cilvēku, kristiešu reakcija uz cilvēku nelaimēm. Esam gatavi palīdzēt vārdos, bet ne tad, kad pienāk konkrēta situācija, kad atklājas, ka nevaram šķirties no dažādām lietam. Ludziņā bija stāstīts par kristiešu ģimeni, kas bija gatava Jēzum Ziemassvētku vakarā dāvāt mīļas lietiņas, bet, kad palīdzību lūdza ugunsgrēkā cietusi daudzbērnu ģimene, tad tā sastapa noslēgtas sirdis. Savukārt, kad ģimenes bērns uzdāvina cietušajiem savu mīļo lācīti, arī tad vecākiem atvērās sirds un viņi sniedza palīdzību. Noslēgumā visus iepriecināja svētais Nikolajs ar uzrunu par Jēzus mīlestību un Ziemassvētkiem. Viņš iesaistīja bērnus, uzdeva jautājumus un norādīja, ka abos redzētajos uzvedumos varēja redzēt, ka Dievs ir mīlestība un ka mēs par to varam liecināt. Valda Ozoliņa, “Caritas” koordinatore
Sv. Jēkaba katedrāles “Caritas” Ziemassvētkos pulcināja un sveica trūcīgos un vientuļos
Arī šajā gadā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Caritas” grupa turpināja jau iesakņojušos tradīciju – 26. decembrī pulcināja kopīgā Ziemassvētku maltītē ar mūziku un kopīgu dziedāšanu draudzes trūcīgos, ģimenes ar bērniem un vientuļos. Svētku pasākuma saviesīgo daļu ar savu klātbūtni pagodināja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, draudzes administrators priesteris Pauls Kļaviņš, vikārs priesteris Valters Vārpsalietis, kā arī diakons Gunārs Konstantinovs. Ar muzikālajiem priekšnesumiem svinību dalībniekus priecēja saksofonists Artis Gāga, lietuviešu vijolniece Lijana Žiedelite, kā arī kopējās dziesmās svinību dalībniekus vadīja dziedātājs Mārcis no Svētās Ģimenes mājas. Svētki sākās pl.11 ar arhibīskapa svinētu Svēto Misi katedrālē, kur viņš vispirms aicināja pārdomāt, kā Vārds kļūst Miesa, top redzams, un ļaut Vārdam mūsos ienākt, lai tas varētu atklāt cilvēka patieso aicinājumu. Arhibīskapa piedāvātais dienas lasījuma skaidrojums par diakona Stefana mocekļa nāvi (Apd 6, 8-10; 7, 54-60) un evaņģēliju (Mt 10, 17-22) savienoja seno notikumu ar daudzām mūsdienu reālijām. Arhibīskaps izgaismoja diakona Stefana un viņa oponentu no sinagogas konflikta cēloni – tā ir sadursme starp Stefana sludināto patiesību par Dievu un oponentu priekšstatu par Dievu, kas faktiski jau ir ideoloģija. Dievs, ko tie apliecināja, bija cilvēku izdomāts, un viņu argumenti bija bezspēcīgi pret diakona Stefana gudrību un Garu, kurā viņš runāja. Reakcija bija Stefana nonāvēšana bezspēcīgā niknumā, kas Dieva patiesības ienākšanu pasaulē tomēr neapturēja. Arhibīskapa teiktais rosina jautājumu, vai arī šodien Baznīcā dažkārt netiek radīts priekštats par to, kādam jābūt Dievam? Vai savulaik cilvēku radītie priekštati par to, ko Viņš drīkst un nedrīkst un kādās robežās Viņam jādarbojas, nav radījuši mūsdienu civilizācijas un Baznīcas krīzi? Attiecībā uz mūsdienu situāciju arhibīskaps norādīja, ka šodien tiesai nevienu nenodod un sinagogā nešausta, bet var notikt ļauna runāšana savā draudzē, un konflikti ar brāļiem un māsām bieži sākas tur, kur vienam dotā Dieva pieredze neatbilst otra priekšstatam par “pareizu” Dievu. Analizējot Evaņģēlija tekstu, arhibīskaps pievērsās Jēzus apsolījumam par Tēva Gara klātbūtni tiem, kas apliecina Patiesības Vārdu. Viņš dalījās ar savu dzīves pieredzi par Gara klātbūtni un vadību grūtā situācijā, kad izvēlējies atstāt komjaunatni kā kristietim neatbilstošu organizāciju. Viņa pieredze ļauj saprast, ka Gara gudrības stiprināta drosme bieži var dot ļoti labu rezultātu un pat ļauj iemantot apkārtējo, arī neticīgu cilvēku cieņu, kuri atpazīst Patiesības klātbūtni. Homīlijas noslēgumā arhibīskaps atgādināja mūsu katra uzdevumu būt nomodā par patiesību, uzdodot it kā no teoloģijas attālinātu jautājumu – vai būtu bijusi iespējama tāda valsts izlaupīšana, ļaunprātīgu maksātnespēju shēmas, ātrie kredīti ar milzīgajiem procentiem, ja būtu atradušies cilvēki, kas būtu par to runājuši skaļi un savlaicīgi pievērsuši tam sabiedrības uzmanību? Sekojot arhibīskapa domai, varam arī jautāt, vai valstī būtu tik daudz trūcīgu cilvēku, kuriem nepietiek līdzekļu dienišķajai maizei, apģērbam, ārsta aprūpei, ja ilgus gadus nebūtu bijis šis dziļais klusums ap notiekošo netaisnību – Dieva un cilvēku likuma pārkāpumiem? Vai tā nav arī klusējošo līdzatbildība? Svētā Stefana stāsts ienāk mūsdienu politiskajās, ekonomiskajās un sociālajās reālijās, jo atklāti norādīt uz šādām lietām ne vienmēr ir drošs un apkārtējo izprasts uzdevums. Arhibīskaps novēlēja klātesošajiem atvērties uz to drosmi un Garu, kas bija svētajā Stefanā, lai mūsu valsts, arī draudze spētu uzplaukt. Pēc Svētās Mises svētku dalībnieki – aptuveni 85 pieaugušie un bērni – sapulcējās Svētdienas skolas telpās uz kopīgu maltīti, ko bija sarūpējusi draudze kopā ar labdarības biedrību “Krūze”, koncertu, bērnu radošo darbnīcu un kopīgu Ziemassvētku dziesmu dziedāšanu. Vijolniece L. Žiedelite izpildīja vairākus populāru komponistu skaņdarbus, arī saksofonists A. Gāga sniedza soloprogrammu, kā arī abi mūziķi, pat iepriekš nemēģinājuši, atskaņoja vairākus skaņdarbus kopā un ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja klātesošo kopīgi dziedātās Ziemassvētku dziesmas. Kaut kopā dziedāšanas sākumā radās neliels juceklis ar dziesmu lapām, vakara gaitā sanākušie “iedziedājās”, un sākās it kā mazi Ziemassvētku dziesmusvētki. Uzrunas klātesošajiem sacīja draudzes administrat ors un vikārs, arhibīskaps, kā arī Jēkaba katedrāles “Caritas” grupas vadītāja Anžella Roze-Jumiķe. Vakara noslēgumā bērni un pieaugušie saņēma biedrības “Krūze” sarūpētās Ziemassvētku dāvanas. Draudzes “Caritas” grupa pateicas biedrībai “Krūze”, kā arī visiem ziedotājiem par ilgo un uzticīgo atbalstu trūcīgajiem un vēl Dieva svētītu 2019. gadu. Teksts un foto: Stella Jurgena
Sveiciens Kristus dzimšanas svētkos
2018.gada decembrī Mīļie brīvprātīgie, draugi un labdari! Atskatoties… Patiess prieks par 15.decembrī notikušo Adventa rekolekciju dienu, kuru vadīja Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsa Emanuēla Ceple SJE. Tās mērķis bija, izmantojot Svētos Rakstus, ieskatīties savos aizsardzības mehānismos caur 12 soļu principu un atdot šos mehānismus Kungam lūgšanā. Neiztrūkstoša lūgšanu dienas programmā bija Sv. Mise pr. Andra Kravaļa vadībā, kuras laikā daudzi izmantoja iespēju izlīgt ar Kungu grēksūdzes sakramentā. Brīnišķīgi, ka “Caritas” kalpotājiem pievienojās arī brīvprātīgie, kuri dodas uz Onkoloģijas centru un darbojas biedrības “Svētās Ģimenes Māja” paspārnē, kā arī citi interesenti. Nedaudz senāks notikums, bet tāpēc ne mazāk nozīmīgs, lai gan šogad pagāja zināmā mērā Latvijas simtgades “ēnā”, ir pāvesta Franciska iedibinātā Vispasaules trūkumcietēju diena, kas norisinājās otro reizi un, pateicība Dievam, tiek atzīmēta arī Latvijā. Šogad tā iekrita 18.novembrī, bet tas nekavēja tieši šajā dienā arī daudzus apmeklēts trūcīgos, vientuļos, seniorus, jo visi mēs esam Latvija! Ir iespēja iepazīties ar to kā šo dienu atzīmēja Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, kā arī Latgalē. Lieliskas liecības ir arī no Siguldas katoļu draudzes “Caritas”, kur tika apmeklēti seniori aprūpes centros un mājās, tāpat arī Āgenskalna pamatskolas bērni un viņu vecāki bija sarūpējuši dāvanas trūcīgajiem, kas tika izdalītas sadarbībā ar Rīgas Sv. Alberta draudzes “Caritas”. 9.novembrī devāmies uz patvēruma meklētāju izmitināšanas centru “Mucenieki”, lai ziedotu uzņēmuma “Rīgas satiksmes” darbinieku saziedotās drēbes. Šī akcija notika sadarbībā ar Sv. Alberta draudzes “Caritas” un Latvijas Sarkano krustu. Liels paldies albertiešiem un īpaši “Caritas” koordinatorei Sņežanai par ieguldīto milzīgo darbu drēbju šķirošanā un izdalīšanā! Savukārt 10.novembrī, kad svinējām “Caritas Latvija” 14. dzimšanas dienu, lūdzām un pateicāmies Kungam par līdz šim dāvāto Euharistijā, tika iesvētīta mūsu jaunā biroja telpa Svētās Ģimenes mājā, kā arī sienas plāksne, vadījām laiku sadraudzībā, iepazīstoties arī ar “Caritas” brīvprātīgo kalpojumu Sv. Jēkaba katedrālē un Onkoloģijas slimnīcā, tāpat tika prezentēta sen lolotā “Caritas” rokasgrāmata. Novembrī notika “Caritas Latvija” organizētās (projekta vadītāja – Vineta Preisa) un Rīgas domes Labklājības departamenta līdzfinansētās apmācības brīvprātīgajiem darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Šī paša projekta ietvaros 24.novembrī notika “Caritas” brīvprātīgo un darbinieku komandas sadraudzības tikšanās ar bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzes mājas omulīgajā telpās. Projekta noslēdzošā tikšanās notiks 20.decembrī Svētās Ģimenes mājā ar mērķi plānot nākamās aktivitātes darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Sirsnīga pateicība prelatūrai “Opus Dei” par sniegto palīdzību bērniem Krāslavā, atbalstot Krāslavas katoļu draudzes “Caritas” vadīto zupas virtuvi! Varam tiešām mācīties solidaritāti no spāņu skolas “El Prado” bērniem Madridē! Noslēdzām ziedojumu akciju cietušajiem Indonēzijā – tajā tika saziedoti 270 EUR. Akcija tika izsludināta pēc 28.septembrī notikušās zemestrīces Indonēzijas piekrastē ar tai sekojošo cunami. Vēlam Dieva svētību 22 jaunajiem brīvprātīgajiem, kuri rudenī pabeiguši biedrības “Svētās Ģimenes Māja” organizēto apmācību kursu un pievienojušies brīvprātīgo kustībai vēža pacientu atbalstam, un decembrī uzsāk darbu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā. Paldies Austrumu slimnīcai par veiksmīgo sadarbību, Rīgas domes Labklājības departamentam un ziedotājiem par atbalstu. Aicinām paturēt lūgšanās jaunos projektus bērniem ar īpašām vajadzībām, “Caritas Latvija” attīstības plāna 2019.-2021.gadam realizāciju, par ko jāpateicas “Caritas Europa” dalīborganizāciju finansiālajai solidaritātei. Patiesas tuvākmīlestība un sirds siltuma piepildītus Kristus Dzimšanas svētkus vēlot, “Caritas Latvija” valde: Inese Švekle, pr. Andris Kravalis, Jānis Balevičs un birojs – Egita un Anna
Adventa rekolekciju diena “Izceļošanas stāsts manas dzīves svētajā vēsturē”
Patiess prieks par 15.decembrī notikušo Adventa rekolekciju dienu “Izceļošanas stāsts manas dzīves svētajā vēsturē”. Tā pirmo reizi “Caritas” organizēto rekolekciju vēsturē (kopš 2013.gada) norisinājās Svētās Ģimenes mājā, kā arī ilga tikai vienu dienu, nevis kā ierasts – nedēļas nogali. Šķiet, ka šis formāts šoreiz trāpīja desmitniekā, jo rekolekciju dienā piedalījās 41 cilvēks – arī lielākais skaits “Caritas” rekolekciju pieredzē. Rekolekciju jeb gara sakopošanas dienu vadīja Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsa Emanuēla Linda Ceple SJE. Šīs dienas pārdomu mērķis bija, izmantojot Svētos Rakstus, ieskatīties savos aizsardzības mehānismos caur 12 soļu principu un atdot šos mehānismus Kungam lūgšanā. Neiztrūkstoša programmā bija Sv. Mise pr. Andra Kravaļa vadībā, kuras laikā daudzi izmantoja iespēju izlīgt ar Kungu grēksūdzes sakramentā. Brīnišķīgi, ka “Caritas” kalpotājiem pievienojās arī brīvprātīgie, kuri dodas uz Onkoloģijas centru un darbojas biedrības “Svētās Ģimenes Māja” paspārnē, kā arī citi interesenti. Lūgsim Kungu, lai arī nākotnē varam turpināt šo svētīgo tradīciju! [foogallery id=”4607″]
Vakance – projektu vadītājs
Nodibinājums “Caritas Latvija” izsludina konkursu uz amatu: PROJEKTU VADĪTĀJS Prasības: Augstākā izglītība, vēlama sociālā darbinieka vai pastorālā konsultanta izglītība; Atbilstoša darba pieredze ; Labas komunikācijas spējas un saskarsmes kultūra; Spēja strādāt komandā; Organizatoriskās spējas; Izpratne par Katoļu Baznīcas sociālo mācību un žēlsirdības darbiem; Pozitīva un enerģiska darba attieksme; Teicamas latviešu valodas un labas angļu valodas zināšanas. Galvenie pienākumi: Apzināt jaunu projektu konkursus un grantus; Sagatavot projektu pieteikumus; Nodrošināt aktuālo “Caritas Latvija” projektu vadību; Sastādīt un noformēt projektu dokumentāciju; Noslēgt projektus. Piedāvājam: Darbu lielas starptautiskas labdarības organizācijas komandā; Darba vietu Vecrīgā; Darbu saliedētā komandā. Ja Jūs šis amats ir ieinteresējis, lūdzam sūtīt CV ar motivācijas vēstuli uz e-pastu: info@caritas.lv. Kontakttālrunis: 29552102 “Caritas Latvija” ir starptautiska Katoļu Baznīcas labdarības organizācija, kas darbojas vairāk kā 165 valstīs. Organizācijas darbības mērķis ir palīdzības sniegšana mazaizsargātākajām sabiedrības grupām. “Caritas” pasaulē ir viens no lielākajiem sociālo un pastorālo pakalpojumu sniedzējiem.
Ar Sv. Misi un sadraudzību Latvijas simtgadi un Vispasaules trūkumcietēju dienu svinēja Jēkaba katedrālē
Uz Latvijas simtgades svinību krāšņuma fona it kā nemanīta varēja palikt pāvesta Franciska izsludinātā otrā Vispasaules trūcīgo diena, taču bija draudzes, kas abus notikumus apvienoja, svinot valsts simtgadi kopā ar draudzes trūcīgajiem un vientuļajiem. Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzē Latvijas simtgades un Trūcīgo dienas svinības iesākās ar Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča celebrētu Svēto Misi, uz kuru īpaši aicināti bija katedrāles trūcīgie. Savā uzrunā arhibīskaps pievērsās svētku dievkalpojuma pirmajam lasījumam no pravieša Daniēla grāmatas – lūgšanai, ar kuru pie Kunga vēršas viens no pravieša draugiem – Azarija, atrodoties uguns ceplī. Daniēls un viņa divi draugi atrodas uguns ceplī, kuram tos lēmis pagānu valdnieks par atteikšanos pielūgt elku, tomēr tajā nesadeg, staigā ugunī brīvi un pie viņiem atrodas kāds ceturtais, kurš nepieder cilvēku pasaulei. Lasījumā ietvertā lūgšana ietver arī atziņu par nelaimes lielumu un tās cēloņiem: “[…] mēs esam kļuvuši mazākie no visām tautām un šodien niecīgākie visā zemē mūsu grēku dēļ” (skat. Dan 3, 25, 34-43). Uzrunā iezīmētā izredzētās tautas vēsture rosināja uztvert paralēles arī ar Eiropas un Latvijas vēsturi – ir Dieva apsolījumi, Viņš vēlas tos piepildīt, bet cilvēku grēks ir tas, kas kavē to piepildīšanos, un seko nonākšana “krāsnī”. Eiropā viena no šādām kausētavām bija Reformācija, šobrīd arī Latvija atrodas situācijā, ko var saukt par pārbaudījumu krāsni – tauta kļūst maza, cilvēki brauc prom, un tas liek meklēt šīs tendences cēloni – alkatības un savtības grēks neļauj valstī nodrošināt visiem tās iedzīvotājiem cieņpilnus eksistences apstākļus. Arhibīskaps norādīja arī uz ļoti svarīgu aspektu Dieva apsolījumos – tie bieži piepildās neparastā un cilvēka priekšstatiem neatbilstošā veidā. Kunga apsolījums dot Ābrahamam pēcnācējus kā zvaigznes debesīs, pretēji izredzētās tautas gaidām uz laicīgas valsts varenību, piepildījās Kristus dibinātajā Baznīcā, kur Viņa sekotāji ir sensenajā apsolījumā minētie Ābrahāma pēcnācēji. Mūsu gana uzrunas atbalss izraisa jautājumu katram, kas to dzirdēja ar atvērtu ausi – kāpēc nonākam pārbaudījumu “krāsnī” un Dievs ir it kā aizgājis? Kāpēc Baznīca šodien atrodas dažādu negāciju un uzbrukumu krustugunīs jeb kā trīs jaunekļi Daniēla grāmatā ir iemesta “degošā ceplī”? Vai arī reiz kristīgā Eiropas civilizācija neatrodas pārbaudījumu “kausētavā” ar dievišķajiem likumiem pretēju ideoloģiju plūdiem, ģimenes vērtības nonicināšanu un iedzīvotāju skaita nemitīgu samazināšanos? Vai šodien Eiropa nav tādā pašā situācijā kā reiz izredzētā tauta Jeruzalemē, nākot Nebukadnēcara karaspēkam, jo novecojošās, komfortu kārojošās Eiropas robežām pāri lūkojas citu kultūru un reliģiju pārstāvošas tautas, kas meklē dzīves telpu un ir milzīgā skaitā? Vai Baznīcas un līdz ar to arī Eiropas krīzē var vainot tikai sekularizāciju pēdējos gadsimtos, vai iemesli nav senāki un dziļāki? Varbūt Pētera laivas vadītāji kopā ar laicīgajiem vadītājiem reiz kādu cilvēcisku interešu vārdā rīkojušies kā izredzētās tautas garīgie vadītāji, par kuriem Jēzus sacījis: “Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mt 23, 4) Izraisās arī jautājums, ko šajā “ceplī” darīsim mēs paši? Iesim citus ūdeņus un laivu meklēt vai paliksim savējā un centīsimies aizdarīt sūci, uzticoties Jēzus apsolījumam ar Baznīcu un tās bīskapu: “Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. ” (Mt 16, 18) Šie Kristus vārdi atklāj degošajā ceplī klātesošo ceturto personu – Dievu, kas pārbaudījuma ugunī ir klātesošs pat pie elles vārtiem un neļauj sadegt tam, ko pats izvēlējis, lai tas pastāvētu un dzīvotu. Pēc Svētās Mises katedrāles draudze ar prieku sveica arhibīskapu sakarā ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu. Uzrunājot arhibīskapu un draudzi, tās padomes pārstāvji norādīja uz Baznīcas un tās autoritāšu, pie kurām pieder arī arhibīskaps, uzdevumu mūsdienu sabiedrībā – atgādināt tai par Dieva likumu, valsts varas pienākumu to respektēt, un izteica gandarījumu, ka valsts ar šo apbalvojumu ir atzinusi Baznīcas devumu šajā jomā. Savukārt katedrāles trūcīgos dievnama priekštelpā gaidīja labdarības biedrības “Krūze” sarūpētās dāvanas, kuras pasniedza biedrības darbiniece Inga ar savu meitu Beati. Jāpiemin, ka šī biedrība nav vienīgais tās dibinātāju uzņēmums, bet ir tapis kā sava veida atbilde Dieva svētītai uzņēmējdarbībai, un šie darbīgie cilvēki, sekojot savai sirdsbalsij, atvēruši vārtus Kunga svētībai, kā māca apustulis Pāvils: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl”(2 Kor 9, 7). Latvijas simtgades un Vispasaules trūcīgo dienas svinības Jēkaba katedrāles draudzē noslēdzās ar svētku mielastu un nelielu sadziedāšanos Svētdienskolas telpās, kur kopā ar trūcīgajiem un vientuļajiem bija arī arhibīskaps, draudzes administrators priesteris Pauls Kļaviņš, vikārs Valters Vārpsalietis, diakons Gunārs Konstantinovs, kā arī semināristi. Svētā Jēkaba draudzes “Caritas” grupa pateicas labdarības biedrībai “Krūze” par sarūpētajām dāvanām, tās darbiniecei Ingai un viņas meitai Beatei par klātbūtni un sirsnību, pasniedzot dāvanas trūcīgajiem un vientuļajiem, kā arī visiem labas gribas cilvēkiem, kuri ziedo draudzes nabadzīgajiem, atbildot uz viņu kluso saucienu, un šādā veidā palīdz nākt Kunga svētībai savās dzīvēs, draudzē un Latvijas tautā. Stella Jurgena; Foto: Džesika Lūse [foogallery id=”4566″]
“Nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!” pāvests Francisks
“Biju dziedāšanas skolotāja daudzviet Latgalē. Tagad man ir vairāk nekā deviņdesmit gadi, nevaru vairs staigāt un pati paēst. Šodien ir ļoti laba diena, jo nāk ciemiņi. Sapņoju par ābolu sulu, un nu mans sapnis piepildījies.” Dziedam kopā “dod, Dieviņi, citam dot”, un dzimst aizkustinājuma asaras. “Septiņpadsmit gadu vecumā mani aizsūtīja kalpot uz Vāciju. Pārslimoju tīfu. Tas, ka izdzīvoju, bija brīnums. Krietnu laiku mācījos no jauna staigāt. Visam organismam itin kā bija jāatjaunojas, tik izdilusi biju.” “Biju matemātikas skolotāja. Nav tā, ka esmu aizmirsta. Iedomājieties, mani ir apciemojis skolnieks, kuru esmu mācījusi pirms piecdesmit gadiem!” Skolotājas pedagoģiskajā praksē esot bijis arī kāds nesekmīgais, kuram draudēja palikšana uz otru gadu un iekļūšana dzīves neveiksminieku sarakstos. Pateicoties labajai sirdij un uzņēmībai, jaunā matemātiķe pēc stundām pašas īrētajā istabiņā palīdzēja bērnam apgūt mācību vielu. Audzēknis veiksmīgi pabeidzis skolu, un arī pats ieguvis pedagoga izglītību. “Uz mācībām viņš gāja lēni jo lēni, bet atpakaļ mājās skrēja palēkdamies,” skolotāja atceras ar smaidu. Ienākot pēdējā palātā, kur četras sievietes lasa žurnālus un skatās televizoru, mana līdzgaitniece pēkšņi sāk runāt par saviem darba gadiem Anglijā un nejauši pajautā, vai gultā sēdošā sieviete arī ir bijusi ārzemēs. Es klusībā novīpsnāju – kādas gan padomju laikos ārzemes, bet pēkšņi raisās stāsts: “Mūs aizsūtīja uz Sibīriju, kad biju skolniece. Tēvs pazuda bez vēsts II Pasaules karā. Mammai, brālim un man bija ļoti grūti. Nebija, ko ēst. Nebija malkas. Vasarā gājām pļavā un ēdām zāli, lai nenomirtu badā. Rudenī lasījām uz lauka jau apsalušus, iepuvušus kartupeļus, zilus un pleķainus. Paplacinājām plaukstās un likām uz plīts bez sāls, bez taukiem. Tādus arī ēdām. Pārtiku bija grūti iegādāties pat par naudu. Pavasarī mammai izdevās nopirkt spaini kartupeļu. Viņa tos grieza miziņās un stādīja iedalītajā vienas simtdaļas zemes gabaliņā.” Aizrautīgi klausāmies stāstītājā kā vēsturniecē, apbrīnojot literāro un tekošo valodu. Dalām našķus un žurnālus. Pūšam un piestiprinām palātās guļošajiem labāk redzamajās vietās balonus. Pasmejamies un parunājam, un pabēdājamies kopā. Kāds atkal mēģina stingrāk saspiest manu roku gandrīz vai aci piemiegdams, kāds atceras mani pēc pirms laika atnestajiem ceptajiem āboliem. Kā jau pieklājas svētkos, uztaisām arī kādu kopbildi. Ir tādi, ar kuriem grūti komunicēt. Ir tādi, uz kuriem grūti skatīties. Padziedam gan garīgās, gan patriotiskās dziesmas. Mūs ieskauj daudzi daudzi patiesi paldies un prieks, un pateicība. Gandrīz četras stundas mūsu aktivitātes ar interesi vēro sanitāre. Nāks nakts, un viņa paliks viena ar vairāk nekā četrdesmit slimniekiem, arī smagiem. Tiem, kuru vietā, kā mums šķiet, mēs nekad nebūsim. Tā ir mana Latvija. Dzīves īstā skatuve. Mācību grāmatu vispatiesākās un krāsainākās lapaspuses. Šeit, uz slimības, vecuma un vientulības podestiem mīt mūsu pērles, no kurām mācos izturību, pacietību, sīkstumu, samierināšanos, labestību un mīlestību. Šo cilvēku patriotisms, darbs un gudrība ir man dāvājusi manu zemi. Manu Latviju. Viņi to ir kopuši un lolojuši visos negaisos un grūtumos, nesuši gadus kopā ar maniem vecākiem, mācījuši un audzinājuši manu paaudzi, mūsu inteliģenci, strādniekus un valsts vīrus. Svētdien dievkalpojumos Līvānu un Madaliņas baznīcā, lūdzoties par slimniekiem un ciešanu piemeklētajiem, pēkšņi iedomājos: kuri tad ir īstie trūkumcietēji? Tie, kurus apciemojis vecums, slimības un vientulība vai tomēr mēs? Veselie, varošie, pēc virsotnēm un pārpārticības alkstošie un pašpārliecinātie, kuriem allaž pietrūkst laika, drosmes un spēka līdzjūtībai un mīlestībai? “Īsti pirmais ir Kungs un nabadzīgie. Kas ir gatavs palīdzēt, tas ir instruments Dieva rokās, lai varētu atzīt Viņa klātbūtni un Viņa pestīšanu. To atzīst svētais Pāvils, rakstīdams Korintas kristiešiem.” Pāvesta Franciska vēstījums otrajā Vispasaules trūkumcietēju dienā 2018.gada 18.novembrī. Pateicos Līvānu Romas katoļu draudzes pārstāvei Līgai Limanei un Jersikas kora dziedātājai Marijai Baranovskai, kuras Pāvesta Franciska izsludinātās Vispasaules trūkumcietēju dienas un Latvijas valsts svētku priekšvakarā apciemoja Līvānu slimnīcas aprūpes nodaļas iemītniekus. Cilvēkus, kuriem tik ļoti pietrūkst mūsu mīlestības un uzmanības. Paldies Jersikas senioru kora “JERSIKA” dalībniekiem par sarūpētajām dāvanām un cienastiem. Līvānu Romas katoļu draudzes ērģelniece Rita Semeiko 2018.gada 18.novembrī
Spāņu bērnu solidaritātes žests Latvijas bērniem Krāslavā
Pirms gada “Caritas Latvija” saņēma informāciju, ka spāņu skola “El Prado”, kuras garīgā aprūpe un kristīgā formācija ir uzticēta prelatūrai “Opus Dei”, vēlas palīdzēt kādam “Caritas Latvija” labdarības projektam. Tika izvēlēta Krāslavas katoļu draudzes “Caritas” zupas virtuve, kas skolas gada laikā, sestdienās pabaro aptuveni 75 cilvēkus, no kuriem lielākā daļa ir bērni no trūcīgām ģimenēm. Skolā “El Prado” mācās 1 236 skolēni no pamatskolas līdz vidusskolai. Bērni naudu savāca sporta pasākumā – “Solidārais duatlons” – kurā piedalījās “El Prado” skolēni kopā ar citiem skolēniem no apkaimes. Līdzekļi tika vākti ar mērķi atbalstīt zupas virtuvi Latvijā, kā arī meiteņu skolu Salvadorā. Katrs duatlona dalībnieks maksāja nelielu pieteikšanās maksu. Kopumā Krāslavas zupas virtuvei ziedoti 700 eiro. Lai skolēnus motivētu un izglītotu palīdzēt citiem, skolai ir izstrādāti atsevišķi solidaritātes plāni katram skolēnu vecuma posmam. Pamatskolas solidaritātes plāns paredz, ka visās pamatskolas klasēs tiek uzstādītas ziedojumu kastītes, un visi skolēni, kuri to vēlās, var ziedot, ik pa laikam atsakoties no kāda personiskā tēriņa. Šī plāna mērķis ir skolēniem iemācīt atteikties no mazām lietām, tādējādi nesot mazus upurus. Papildus tiek iekrāta naudiņa un tādā veidā, piemēram, pagājušajā gadā palīdzēja trīs projektiem – Indijā, Kotdivuārā un Ekvadorā. Brīvprātīgā darba plāna mērķis ir, lai skolēni ziedotu savu laiku, lai palīdzētu līdzcilvēkiem dažādās situācijās. Pusaudži no 14 gada vecuma var doties uz Madrides nabadzīgākajiem rajoniem, lai palīdzētu jaunākiem skolēniem ar viņu mājas darbu izpildē vai pavadītu laiku ar cilvēkiem ar invaliditāti vai pensionāriem. Starptautisks brīvprātīgais darba plānā ir iesaistīti skolēni, kuri pabeidz skolu un divu nedēļu garumā veic starptautisko brīvprātīgo darbu. Piemēram, iepriekšējā gadā 40 skolēni palīdzēja remontēt skolu Kotdivuārā. Šogad viņi brauks uz Bombeju, lai palīdzētu kādā izglītības programmā bērniem, kuri dzīvo graustos. Paldies spāņu skolas “El Prado” skolēniem un prelatūrai “Opus Dei” Latvijā, kuri atbalstīja šīs iniciatīvas īstenošanos!
Saruna ar “Caritas Latvija” valdes priekšsēdētāju Inesi Švekli un pr. Andri Kravali
“Caritas Latvija” raidījums “Žēlsirdīgais samarietis” Radio Marija. 2018. gada oktobra sarunā “Caritas Latvija” valdes priekšsēdētaja Inese Švekle un valdes loceklis priesteris Andris Kravalis dalās ar savām iecerēm “Caritas” darba turpmākā attīstībā.