Pāvesta Franciska vēstījums V Vispasaules trūkumcietēju dienā
2021. gada 14. novembrī, 33. parastā laika svētdienā “Trūcīgie ir vienmēr pie jums” (Mk 14, 7) 1. “Trūcīgie ir vienmēr pie jums” (Mk 14, 7). Šos vārdus Jēzus izteica dažas dienas pirms Pashas svētkiem, piedaloties pusdienu maltītē Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā. Kā stāsta evaņģēlists, kāda sieviete ienāca, turot rokā alabastra trauku ar dārgu tīras Nardes eļļu, kuru izlēja uz Jēzus galvas. Šāda rīcība izraisīja lielu izbrīnu un izsauca divas dažādas reakcijas. Pirmā bija sašutums klātesošo, tai skaitā mācekļu, vidū, kuri, ņemot vērā eļļas cenu, kas ir aptuveni 300 denāriji jeb strādnieka viena gada alga, uzskata, ka labāk būtu bijis to pārdot un iegūto naudu atdot trūcīgajiem. Svētā Jāņa evaņģēlijā šo viedokli pauž Jūdass: “Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīssimt denārijiem un tos neizdalīja nabagiem?” Un evaņģēlists piebilst: “To viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis, un, naudas kuli pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts.” (Jņ 12, 5–6). Tā nav nejaušība, ka tik smagu kritiku izsaka nodevējs: tas pierāda, ka tie, kuri ignorē trūcīgos, ir Jēzus mācības nodevēji un nevar būt Viņa mācekļi. Atcerēsimies Origēna asos vārdus, izteiktus saistībā ar šo situāciju: “Jūdass tikai izlikās, ka viņam rūp trūcīgie. Ja tagad vēl ir kāds, kuram ir Baznīcas kase un kurš līdzīgi Jūdasam runā par nabagiem, taču pats pēc tam piesavinās to, kas tur ielikts, lai viņam ir Jūdasa daļa.” (Komentārs Mt 11, 9). Citāda bija reakcija no Jēzus puses, un tā ļauj dziļāk izprast sievietes žestu. Viņš saka: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi.” (Mk 14, 6). Jēzus zina, ka Viņa nāve ir tuvu, un šajā žestā saskata zīmi savas miesas svaidīšanai pirms apbedīšanas. Un tas pārsniedz visu klātesošo iztēles spējas. Jēzus viņiem atgādina, ka Viņš ir pirmais visu trūcīgo vidū, ka Viņš ir visnabadzīgākais no nabagiem, jo pārstāv viņus visus. Dieva Dēls akceptē šīs sievietes žestu visu nabagu un vientuļo, visu atstumto un diskriminēto vārdā. Savukārt viņa savā sievišķīgajā jūtīgumā izrādās vienīgā, kura saprot Kunga dvēseles stāvokli. Viņa ir anonīma sieviete, varbūt tāpēc, lai pārstāvētu visu sieviešu pasauli, kurai gadsimtu gaitā nav bijis balsstiesību un kura ir cietusi no vardarbības. Šī sieviete kļūst par vienu no daudzām, kurai ir nozīmīga loma Kristus dzīves izšķirošajos brīžos: krustā sišana, nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās. Sievietes bieži tiek diskriminētas un izstumtas no atbildīgām pozīcijām, Evaņģēlija lappusēs viņas parādās kā galvenās atklāsmes vēsturē. Jēzus piešķir šai sievietei lielu evaņģelizācijas misiju: “Patiesi es Jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, viņas piemiņai tiks stāstīts, ko tā darījusi.” (Mk 14, 9). 2. Šī spēcīgā “empātija” starp Jēzu un sievieti, kā arī tas, kā Viņš interpretē šo svaidīšanu ar eļļām, pretēji Jūdasa un citu sašutuma pilnajai reakcijai, dod vielu auglīgām pārdomām par nesaraujamu saistību starp Jēzu, nabadzīgajiem un Evaņģēlija sludināšanu. Jēzus mums atklāj Dieva Vaigu, kurš ir Tēvs, norūpējies par nabagiem, un ir tuvs viņiem. Visa Jēzus darbība apliecina, ka nabadzība nav nelaimīgs liktenis, bet ir konkrēta Viņa klātbūtnes zīme mūsu vidū. Mēs neatrodam Viņu, kur un kad gribam, bet iepazīstam Viņu nabagu dzīvē, viņu ciešanās un vajadzībās, tajos bieži vien necilvēcīgajos apstākļos, kādos viņi ir spiesti dzīvot. Un es nemitējos atkārtot, ka nabagi ir patiesi Evaņģēlija sludinātāji, jo viņi bija pirmie, kuri tika evaņģelizēti un aicināti uz līdzdalību Kunga priekā un valstībā (Mt 5, 3). Nabadzīgie vienmēr un visur evaņģelizē mūs, jo viņi ļauj mums arvien no jauna atklāt Tēva patieso seju. “Viņi mums var daudz ko iemācīt. Viņi ne tikai piedalās sensus fidei, bet arī savās ciešanās pazīst Kristu – cietēju. Mums jāļauj, lai viņi mūs evaņģelizē. Jaunā evaņģelizācija ir aicinājums atzīt nabagu esamības pestījošo spēku un nolikt viņus Baznīcas ceļa centrā. Esam aicināti ne tikai atklāt viņos Kristu un iestāties par viņu vajadzībām, bet arī būt viņu draugiem, ieklausīties viņos, viņus saprast un uzņemt sevī to noslēpumaino gudrību, ko Dievs mums vēlas nodot ar viņu starpniecību. Mūsu iesaistīšanās neaprobežojas tikai un vienīgi ar attīstības un atbalsta pasākumiem vai programmām. Gars mudina nevis uz pārmērīgu aktivitāti, bet vispirms jau uzmanību, kas tiek pievērsta otram cilvēkam, uzskatot, ka viņš ir tas pats, kas es. Šī mīlestības pilnā uzmanība ir iesākums patiesām rūpēm par otra cilvēka personu, un, ņemot to par pamatu, es vēlos pēc būtības meklēt viņa labumu” (Apust. adhortācija Evangelii Gaudium, 198–199). 3. Jēzus ne tikvien nostājas nabagu pusē, bet arī dala ar viņiem tādu pašu likteni. Tā ir spēcīga liecība Viņa mācekļiem jebkurā gadsimtā. Jēzus vārdi “trūcīgie ir vienmēr pie Jums” norāda, ka viņi nemitīgi ir ar mums, taču tas nedrīkst būt pašsaprotami un novest līdz vienaldzībai, bet tam jākļūst par pamudinājumu uz beznosacījuma dalīšanos ar dzīvi. Nabagi kopienai nav “ārējie” locekļi, bet gan brāļi un māsas, ar kuriem jādalās ciešanās, lai atvieglotu viņu grūto situāciju un marginalizāciju, lai palīdzētu atjaunot viņu cieņu un nodrošinātu viņiem nepieciešamo iekļaušanu sabiedrībā. No otras puses, ir skaidrs, ka labdarības akta priekšnoteikums ir devējs un saņēmējs, savukārt savstarpēja dalīšanās rada brālību. Nabagdāvanai ir gadījuma raksturs, bet savstarpējā dalīšanās ir paliekoša. Nabagdāvanai piemīt risks izsaukt gandarījuma sajūtu devējam, un tā var izradīties pazemojoša saņēmējam. Savukārt, savstarpēja dalīšanās stiprina solidaritāti un liek pamatus taisnīgumam. Tātad, ticīgie, kad vēlas redzēt Jēzu personīgi un Viņam pieskarties, zina, kur Viņu atrast. Nabagi ir Kristus sakraments, reprezentē Viņa personu un norāda uz Viņu. Mums ir daudz svēto, kuri ir dalījuši ar nabagiem savu dzīves projektu. Viņu vidū man nāk prātā tēvs Damjēns de Veusters, svētais apustulis, kurš darbojas ar spitālīgajiem. Ar milzīgu atsaucību viņš atbildēja uz aicinājumu doties uz Molokai salu, kura bija kļuvusi par geto spitālīgajiem, – lai dzīvotu un nomirtu ar viņiem. Viņš atlocīja piedurknes un darīja visu, ko varēja, lai uzlabotu dzīvi tiem, kuri bija nabadzīgi, slimi un izstumti. Viņš kļuva par ārstu un kopēju, neskatoties uz pastāvošo risku, un ienesa mīlestības gaismu šajā “nāves kolonijā”, kā toreiz dēvēja salu. Arī viņš pats saslima ar lepru, kas kļuva par zīmi viņa pilnīgajai atdevei to brāļu un māsu labā, kuriem viņš ziedoja savu dzīvi. Viņa liecība ir ļoti aktuāla arī mūsdienās, kad plosās koronavīrusa pandēmija. Nav šaubu, ka Dieva žēlastība