2021. gada 14. novembrī, 33. parastā laika svētdienā
“Trūcīgie ir vienmēr pie jums” (Mk 14, 7)
1. “Trūcīgie ir vienmēr pie jums” (Mk 14, 7). Šos vārdus Jēzus izteica dažas dienas pirms Pashas svētkiem, piedaloties pusdienu maltītē Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā. Kā stāsta evaņģēlists, kāda sieviete ienāca, turot rokā alabastra trauku ar dārgu tīras Nardes eļļu, kuru izlēja uz Jēzus galvas. Šāda rīcība izraisīja lielu izbrīnu un izsauca divas dažādas reakcijas.
Pirmā bija sašutums klātesošo, tai skaitā mācekļu, vidū, kuri, ņemot vērā eļļas cenu, kas ir aptuveni 300 denāriji jeb strādnieka viena gada alga, uzskata, ka labāk būtu bijis to pārdot un iegūto naudu atdot trūcīgajiem. Svētā Jāņa evaņģēlijā šo viedokli pauž Jūdass: “Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīssimt denārijiem un tos neizdalīja nabagiem?” Un evaņģēlists piebilst: “To viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis, un, naudas kuli pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts.” (Jņ 12, 5–6). Tā nav nejaušība, ka tik smagu kritiku izsaka nodevējs: tas pierāda, ka tie, kuri ignorē trūcīgos, ir Jēzus mācības nodevēji un nevar būt Viņa mācekļi. Atcerēsimies Origēna asos vārdus, izteiktus saistībā ar šo situāciju: “Jūdass tikai izlikās, ka viņam rūp trūcīgie. Ja tagad vēl ir kāds, kuram ir Baznīcas kase un kurš līdzīgi Jūdasam runā par nabagiem, taču pats pēc tam piesavinās to, kas tur ielikts, lai viņam ir Jūdasa daļa.” (Komentārs Mt 11, 9).
Citāda bija reakcija no Jēzus puses, un tā ļauj dziļāk izprast sievietes žestu. Viņš saka: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi.” (Mk 14, 6).
Jēzus zina, ka Viņa nāve ir tuvu, un šajā žestā saskata zīmi savas miesas svaidīšanai pirms apbedīšanas. Un tas pārsniedz visu klātesošo iztēles spējas. Jēzus viņiem atgādina, ka Viņš ir pirmais visu trūcīgo vidū, ka Viņš ir visnabadzīgākais no nabagiem, jo pārstāv viņus visus. Dieva Dēls akceptē šīs sievietes žestu visu nabagu un vientuļo, visu atstumto un diskriminēto vārdā. Savukārt viņa savā sievišķīgajā jūtīgumā izrādās vienīgā, kura saprot Kunga dvēseles stāvokli. Viņa ir anonīma sieviete, varbūt tāpēc, lai pārstāvētu visu sieviešu pasauli, kurai gadsimtu gaitā nav bijis balsstiesību un kura ir cietusi no vardarbības. Šī sieviete kļūst par vienu no daudzām, kurai ir nozīmīga loma Kristus dzīves izšķirošajos brīžos: krustā sišana, nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās. Sievietes bieži tiek diskriminētas un izstumtas no atbildīgām pozīcijām, Evaņģēlija lappusēs viņas parādās kā galvenās atklāsmes vēsturē. Jēzus piešķir šai sievietei lielu evaņģelizācijas misiju: “Patiesi es Jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, viņas piemiņai tiks stāstīts, ko tā darījusi.” (Mk 14, 9).
2. Šī spēcīgā “empātija” starp Jēzu un sievieti, kā arī tas, kā Viņš interpretē šo svaidīšanu ar eļļām, pretēji Jūdasa un citu sašutuma pilnajai reakcijai, dod vielu auglīgām pārdomām par nesaraujamu saistību starp Jēzu, nabadzīgajiem un Evaņģēlija sludināšanu. Jēzus mums atklāj Dieva Vaigu, kurš ir Tēvs, norūpējies par nabagiem, un ir tuvs viņiem. Visa Jēzus darbība apliecina, ka nabadzība nav nelaimīgs liktenis, bet ir konkrēta Viņa klātbūtnes zīme mūsu vidū. Mēs neatrodam Viņu, kur un kad gribam, bet iepazīstam Viņu nabagu dzīvē, viņu ciešanās un vajadzībās, tajos bieži vien necilvēcīgajos apstākļos, kādos viņi ir spiesti dzīvot. Un es nemitējos atkārtot, ka nabagi ir patiesi Evaņģēlija sludinātāji, jo viņi bija pirmie, kuri tika evaņģelizēti un aicināti uz līdzdalību Kunga priekā un valstībā (Mt 5, 3). Nabadzīgie vienmēr un visur evaņģelizē mūs, jo viņi ļauj mums arvien no jauna atklāt Tēva patieso seju. “Viņi mums var daudz ko iemācīt. Viņi ne tikai piedalās sensus fidei, bet arī savās ciešanās pazīst Kristu – cietēju. Mums jāļauj, lai viņi mūs evaņģelizē. Jaunā evaņģelizācija ir aicinājums atzīt nabagu esamības pestījošo spēku un nolikt viņus Baznīcas ceļa centrā. Esam aicināti ne tikai atklāt viņos Kristu un iestāties par viņu vajadzībām, bet arī būt viņu draugiem, ieklausīties viņos, viņus saprast un uzņemt sevī to noslēpumaino gudrību, ko Dievs mums vēlas nodot ar viņu starpniecību. Mūsu iesaistīšanās neaprobežojas tikai un vienīgi ar attīstības un atbalsta pasākumiem vai programmām. Gars mudina nevis uz pārmērīgu aktivitāti, bet vispirms jau uzmanību, kas tiek pievērsta otram cilvēkam, uzskatot, ka viņš ir tas pats, kas es. Šī mīlestības pilnā uzmanība ir iesākums patiesām rūpēm par otra cilvēka personu, un, ņemot to par pamatu, es vēlos pēc būtības meklēt viņa labumu” (Apust. adhortācija Evangelii Gaudium, 198–199).
3. Jēzus ne tikvien nostājas nabagu pusē, bet arī dala ar viņiem tādu pašu likteni. Tā ir spēcīga liecība Viņa mācekļiem jebkurā gadsimtā. Jēzus vārdi “trūcīgie ir vienmēr pie Jums” norāda, ka viņi nemitīgi ir ar mums, taču tas nedrīkst būt pašsaprotami un novest līdz vienaldzībai, bet tam jākļūst par pamudinājumu uz beznosacījuma dalīšanos ar dzīvi. Nabagi kopienai nav “ārējie” locekļi, bet gan brāļi un māsas, ar kuriem jādalās ciešanās, lai atvieglotu viņu grūto situāciju un marginalizāciju, lai palīdzētu atjaunot viņu cieņu un nodrošinātu viņiem nepieciešamo iekļaušanu sabiedrībā. No otras puses, ir skaidrs, ka labdarības akta priekšnoteikums ir devējs un saņēmējs, savukārt savstarpēja dalīšanās rada brālību. Nabagdāvanai ir gadījuma raksturs, bet savstarpējā dalīšanās ir paliekoša. Nabagdāvanai piemīt risks izsaukt gandarījuma sajūtu devējam, un tā var izradīties pazemojoša saņēmējam. Savukārt, savstarpēja dalīšanās stiprina solidaritāti un liek pamatus taisnīgumam. Tātad, ticīgie, kad vēlas redzēt Jēzu personīgi un Viņam pieskarties, zina, kur Viņu atrast. Nabagi ir Kristus sakraments, reprezentē Viņa personu un norāda uz Viņu.
Mums ir daudz svēto, kuri ir dalījuši ar nabagiem savu dzīves projektu. Viņu vidū man nāk prātā tēvs Damjēns de Veusters, svētais apustulis, kurš darbojas ar spitālīgajiem. Ar milzīgu atsaucību viņš atbildēja uz aicinājumu doties uz Molokai salu, kura bija kļuvusi par geto spitālīgajiem, – lai dzīvotu un nomirtu ar viņiem. Viņš atlocīja piedurknes un darīja visu, ko varēja, lai uzlabotu dzīvi tiem, kuri bija nabadzīgi, slimi un izstumti. Viņš kļuva par ārstu un kopēju, neskatoties uz pastāvošo risku, un ienesa mīlestības gaismu šajā “nāves kolonijā”, kā toreiz dēvēja salu. Arī viņš pats saslima ar lepru, kas kļuva par zīmi viņa pilnīgajai atdevei to brāļu un māsu labā, kuriem viņš ziedoja savu dzīvi. Viņa liecība ir ļoti aktuāla arī mūsdienās, kad plosās koronavīrusa pandēmija. Nav šaubu, ka Dieva žēlastība darbojas visu to sirdīs, kuri bez liekas ārišķības veltī sevi visnabadzīgākajiem, ņemot konkrētu līdzdalību viņu dzīvē.
4. Tātad mums no visas sirds ir jāseko Kunga aicinājumam: “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!” (Mk 1, 15). Pirmkārt un galvenokārt, šī atgriešanās nozīmē, ka mums jāatver savas sirdis un jāatpazīst daudz un dažādas nabadzības izpausmes, ka arī jāatklāj Dieva valstība caur dzīves veidu, kas ir saskanīgs ar ticību, kuru apliecinām. Bieži vien nabagus uzskata par nošķirtām personām, kā kategoriju, kurai ir vajadzīgs īpašs karitatīvs kalpojums. Taču sekošana Kristum pieprasa domāšanas veida maiņu, t. i., mudina uz savstarpēju dalīšanos un līdzdalību. Kļūt par Kristus mācekli nozīmē izšķirties par to, lai nekrātu materiālos labumus, kuri sniedz drošības ilūziju, taču patiesībā ir gaistoši un pārejoši. Gluži pretēji, tā prasa būt predisponētam, atraisīties no visam važām, kas neļauj sasniegt patiesu laimi un svētību, lai atklātu, kas ir paliekošs un ko nevar izpostīt nekas un neviens (sal. Mt 6, 19–20).
Arī šajā gadījumā Jēzus mācība iet pret straumi, jo apsola to, ko tikai ar ticības acīm var redzēt un piedzīvot ar absolūtu drošību: “Katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību” (Mt 19, 29). Ja mēs nekļūsim nabadzīgi attiecībā uz pārejošu bagātību, pasaulīgu varu un tukšu godkāri, mēs nekad nespēsim upurēt savu dzīvi mīlestības dēļ; mūsu eksistence būs fragmentāra – pilna ar labiem nodomiem, taču bez ieguldījuma pasaules pārveidošanā. Tātad runa ir par nepieciešamību atvērties uz Kristus žēlastību, kura var mūs padarīt par bezgalīgas mīlestības lieciniekiem un atjaunot ticamību mūsu klātbūtnei pasaulē.
5. Kristus Evaņģēlijs pamudina mūs pievērst īpašu uzmanību nabagiem, ka arī atzīt dažādas un pārmērīgi daudzas morālās un sociālās nekārtības formas, kas izsauc aizvien jaunus nabadzības veidus. Šķiet, arvien biežāk dominē uzskats, ka nabagi ir ne tikai atbildīgi par savu stāvokli, bet arī veido neciešamu nastu ekonomiskajai sistēmai, kura centrē savu uzmanību uz atsevišķām priviliģēto kategorijām. Tirgus, kurš ignorē ētikas principus vai traktē tos pēc savas izvēles, rada necilvēcīgus apstākļus. Līdz ar to mēs redzam jaunus nabadzības un atstumtības veidus, kurus izraisa negodīgi ekonomiskie un finansiālie darboņi, kam trūkst cilvēcības un sociālās atbildības.
Pagājušajā gadā mēs pieredzējām vēl vienu postu, kas daudzkārt palielināja nabagu skaitu: pandēmiju, kura turpina ietekmēt miljoniem cilvēku, un pat, ja tā nenes ciešanas un nāvi, tā tomēr vairo nabadzību. Trūcīgo skaits nesamērīgi pieauga, un tuvākajos mēnešos diemžēl turpinās pieaugt. Dažās valstīs pandēmijas sekas ir ļoti smagas – līdz tam, ka vājākie zaudē pat nepieciešamāko iztikai. Garas rindas pie zupas virtuvēm nepārprotami liecina par situācijas pasliktināšanos. Uzlūkojot radušos situāciju, ir skaidrs, ka nepieciešams rast piemērotākus līdzekļus cīņai ar vīrusu pasaules līmenī, nemēģinot īstenot kādas savtīgas intereses. Īpaši neatliekams uzdevums ir sniegt konkrētu atbildi tiem, kuri cieš no bezdarba, un tas dramatiskā veidā skar daudzus ģimenes tēvus, mātes un jaunus cilvēkus. Sociālā solidaritāte un dāsnums, ko daudzi, pateicoties Dieva žēlastībai, spēj parādīt, līdz ar tālredzīgiem projektiem cilvēku atbalstam, ir un arvien būs svarīgs pienesums šajā jomā.
6. Tomēr paliek vēl viens jautājums, uz kuru atbilde nebūt nav skaidra. Kā mēs varam sniegt reālu palīdzību miljoniem nabagu, kuri bieži vien sastopas ar vienaldzību vai pat ar nelabvēlību? Kādi taisnības ceļi ir jāmēro, lai pārvarētu sociālo nevienlīdzību un atjaunotu tik bieži sabradāto cilvēcisko cieņu? Individuālistisks dzīves stils ir līdzdalīgs nabadzības vairošanā un nereti nogrūž uz nabadzīgajiem atbildību par savu stāvokli. Taču nabadzība nav akls liktenis – tā ir egoisma rezultāts. Tāpēc svarīgi ir atdzīvināt attīstības procesus, kuri attiecīgi izvērtē visu spējas tā, lai komplementārās kompetences un lomu daudzveidība varētu atklāt savstarpējās līdzdalības resursus. Pastāv daudzas bagāto nabadzības formas, kuras varētu izdziedināt “nabagu” bagātība, ja vien viņi varētu satikties un viens otru iepazīt! Neviens nav tik nabags, ka neko no sevis nevarētu dot citiem. Nabagi nedrīkst būt vienīgi tie, kuri saņem – ir jābūt situācijai, kurā viņi varētu dot, jo viņi zina, kas ir dāsnums. Cik daudz dalīšanās piemēru mēs sastopam savās ikdienā! Nabagi bieži vien rāda mums solidaritātes un dalīšanās paraugus. Tas tiesa, ka viņi ir tie, kuriem kaut kas trūkst, bieži vien trūkst daudz kas, pat dzīvei nepieciešamais, taču nav tā, ka viņiem trūkst viss, jo viņi saglabā Dieva bērnu cieņu, kuru nekas un neviens nevar viņiem atņemt.
7. Šā iemesla dēļ ir vajadzīga atšķirīga pieeja nabadzībai. Tas ir izaicinājums valdībām un pasaules institūcijām uzņemties tālredzīgus sociālus modeļus, kuri spētu dot risinājumu šīm jaunajām nabadzības formām, kas pārņem pasauli un kas noteikti iezīmēs nākamās desmitgades. Ja nabadzīgie tiek atstumti malā, it kā paši būtu vainīgi par savu situāciju, tad arī pati demokrātijas koncepcija tiek iedragāta, un ikviena sociālā politika būs lemta neveiksmei.
Ar lielu pazemību mums ir jāatzīst, ka attiecībā uz nabadzīgajiem mēs bieži esam nekompetenti. Mēs runājam par viņiem abstraktā formā, mēs paliekam pie statistikas un cenšamies aizkustināt, uzņemot dokumentālas filmas. Taču nabadzībai vajag mūs motivēt uz radošu plānošanu ar nolūku palielināt efektīvu brīvību, lai nabagi varētu īstenot savu dzīvi saskaņā ar katras personas spējām. Tā ir ilūzija, ka brīvība kļūst pieejama un pieaug, pateicoties naudai, – tā ir domāšana, kura jāatmet. Efektīva kalpošana nabagiem paver mums darbības iespējas un ļauj atrast vispiemērotākos veidus, kā sniegt palīdzību šai cilvēces daļai, kura pārāk bieži paliek anonīma un bez balss tiesībām, taču tā nes Pestītāja vaibstus, kurš lūdz palīdzību.
8. ”Trūcīgie ir vienmēr pie jums” (Mk 14, 7). Tas ir aicinājums nekad neizlaist no redzesloka iespēju darīt labu. Fonā mēs varam saskatīt Vecās Derības pavēli: “Ja kāds no taviem brāļiem būs nabags…, tad nenocietini savu sirdi, neaizžņaudz plaukstu skopulībā pret nabaga brāli. Atver viņam savu plaukstu un aizdod to, kā viņam trūkst… Dod viņam, un lai tava sirds nesažņaudzas, kad Tu dod viņam, jo par to tevi svētīs Kungs, tavs Dievs; it visā, ko tu dari, un visā, ko tu veic. Zemē nekad netrūkst nabagu…” (At 15, 7–8, 10–11). Līdzīgā veidā apustulis Pāvils mudināja kristiešu kopienas, kurām pats bija ielicis pamatu, lai viņi palīdz trūcīgajiem no pirmās Jeruzalemes kopienas un lai to dara bez sarūgtinājuma un ne piespiedu kārtā, jo priecīgu devēju Dievs mīl (2 Kor 9, 7). Te nav runa par sirdsapziņas nomierināšanu, dodot žēlsirdības dāvanu, bet drīzāk par iestāšanos pret vienaldzības un netaisnības kultūru, kas bieži tiek praktizēta attiecībā uz nabagiem.
Šajā kontekstā ir vērts atcerēties sv. Jāņa Hrizostoma teikto: “Tie, kuri ir cēlsirdīgi, lai neprasa nabagiem atskaitīties par viņu uzvedību, bet gan uzlabo viņu situāciju un apmierina viņu vajadzības. Nabagiem ir tikai viens aizbildinājums: viņu nabadzība un vajadzības situācija, kādā viņi atrodas. Neprasi viņiem neko citu; pat ja tie būtu visļaunākie cilvēki pasaulē, bet viņiem trūkst nepieciešamo iztikas līdzekļu, atbrīvosim viņus no bada… Žēlsirdīgs cilvēks ir kā osta tiem, kuri cieš kādu vajadzību, jo osta pieņem un sargā no briesmām visus avarējušos – vai viņi ir ļauni vai labi: lai kādi viņi būtu, osta dod patvērumu savā līcī. Tāpēc arī jūs, kad redzēsiet cilvēku, kurš cietis nabadzības avārijā, netiesājiet, neprasiet norēķinu par viņa rīcību, bet izglābiet viņu no nelaimes” (Pārrunas par nabaga Lācaru II, 5).
9. Izšķiroši svarīgi ir, lai pieaugtu cilvēku jutīgums pret nabagu vajadzībām, kuras nemitīgi mainās atkarībā no viņu dzīves mainīgajiem apstākļiem. Patiesībā mūsdienās ekonomiski visattīstītākajos pasaules reģionos cilvēki mazāk nekā agrāk vēlas konfrontēt nabadzību. Relatīvais labklājības līmenis, pie kura mēs esam pieraduši, bremzē sevis aizliegšanu un upurus. Cilvēki ir gatavi darīt jebko, tikai lai nepazaudētu vieglu ienākumu augļus. Rezultātā viņi ieslīgst dažādās pretenziju formās, spazmatiskā nervozitātē, vēlmēs, kas noved līdz bailēm un nemieram, bet atsevišķos gadījumos – arī līdz vardarbībai. Tas nav ceļš, kā celt nākotni. Arī šāda veida nostāja ir nabadzības forma, kuru mēs nevaram ignorēt. Mums ir jābūt atvērtiem, lai pamanītu laika zīmes, kas parāda jaunus veidus evaņģelizācijai mūsdienu pasaulē. Tūlītēja palīdzība, kas sniegta aktuālajām nabagu vajadzībām, nedrīkst mazināt tālredzību, ieviešot jaunas mīlestības un kristīgās caritas formas kā atbildi uz mūsdienu jaunajām nabadzības formām.
Mana velēšanās ir, lai Vispasaules trūkumcietēju diena, kuru svinam jau piekto reizi, iesakņotos mūsu lokālajās Baznīcās un iedvesmotu evaņģelizācijas kustību, kas pirmām kārtām satiktu nabadzīgos tur, kur viņi atrodas. Mēs nevaram gaidīt, ka viņi klauvēs pie mūsu durvīm. Mums steidzīgi jāmeklē viņus viņu mājās, slimnīcās, aprūpes centros, uz ielām un tumšajos stūros, kur viņi reizēm slēpjas, patversmēs un uzņemšanas centros. Ir svarīgi saprast, kā viņi jūtas, ko pārdzīvo un ko viņu sirdis vēlas. Ņemsim cieši pie sirds priestera Primo Mazzolari vārdus: “Es Jūs lūdzu nejautāt man, vai nabadzīgi cilvēki ir, un cik viņu ir, jo es baidos, ka šie jautājumi rada izklaidību un ieganstu izvairīties no skaidra pieskāriena mūsu sirdij un sirdsapziņai… Es neesmu viņus skaitījis, jo viņus nevar saskaitīt.”(Adesso, Nr. 7, 1949. gada 15. aprīlī)
Nabadzīgie ir mūsu vidū. Cik evaņģēliski tas būtu, ja mēs visi varētu pateikt visu patiesību: arī mēs esam nabagi, jo vienīgi tā mēs patiešām varam viņus pazīt, lai viņi kļūtu par daļu no mūsu dzīves un par mūsu pestīšanas instrumentu.
Romā, Laterānā, pie sv. Jāņa, 2021. gada 13. jūnijā
Svētā Antonija no Padujas piemiņas dienā