Dārgie brāļi un māsas Kristū!
Ir patīkami, ka žēlsirdības darba darītāji ir ne tikai ar labām sirdīm un ar labām rokām, ar kurām viņi izdala palīdzību, bet arī ar skaistām balsīm, jo es tā saprotu, ka visi tie brīvprātīgie, kuri kalpo, arī dzied pie mums šajā grupā. Paldies, ka jūs kalpojat daudzveidīgi!
Bet, lai jūs nekļūtu lepni, tad ielūkosimies šodienas Evaņģēlijā, šodienas lasījumos. Evaņģēlijs, kas ir ļoti pazīstams, ir par diviem cilvēkiem, kuri atnāk lūgties, atnāk ar labiem nodomiem. Farizejs ir pēc pirmā acu uzmetiena perfekts, nav viņam, ko pārmest, viņš izpilda visus priekšrakstus, taču muitnieks ir grēcinieks, kuram ir kārdinājums paņemt vairāk muitu nekā pienākas. Tajā laikā patiesībā muitnieks pats noteica likmi, jo viņam bija jāmaksā zināma summa par to, ka viņš ir muitnieks un ka viņš var pildīt šo amatu. Viss pārējais bija viņa paša ziņā, cik viņš prasīja papildus. Viņš apzinās to, ka, acīmredzot, bijis netaisnīgs, ka bijis grēcinieks un kaut kur aiz pēdējās kolonnas noslēpies. Savā necienīguma apziņā viņš vēršas pie Dieva un lūdz, lai Dievs piedod viņa grēkus, lai Dievs par viņu apžēlojas. Savukārt farizejs ir nostājies pirmajās rindās.
Kāda ir galvenā atšķirība starp šīm divām lūgšanām? Farizejs atnāk pilns ar sevi pretstatā muitniekam, kurš atnāk ar tukšām rokām, apzinoties, ka viņam nav nekāda attaisnojuma Dieva priekšā, nav ar ko aizsegties no Dieva tiesas. Turpretī farizejs it kā būvē cietoksni sev apkārt, viņš sāk uzskaitīt savus nopelnus, labos darbus, savu taisnību, kas ir kā vairogs, kā bruņas, sakot Dievam: “Jā, es Tev pateicos, ka ar mani viss ir kārtībā un paskaties, kāds tas ir grēcinieks. Es Tev pateicos, ka es esmu labāks nekā tas otrais.” Jāatzīst, ka viņam bija sava taisnība un labie darbi, jo viņš bija gatavs atteikties, dodot desmito tiesu. Patiesībā tas ir daudz, jo pajautāsim, vai daudzi no mums dod desmito tiesu – Baznīcai, evaņģelizācijai, nabagiem? Desmitā tiesa var tikt sadalīta vairākās daļās. Viena [daļa], ko mēs ieliekam ziedojumu trauciņā, otra, ko mēs dodam nabagiem, un trešā, ar ko mēs atbalstām evaņģelizāciju, evaņģelizācijas projektus. Tātad farizejs to visu darīja. Viņa sirds nebija naudai tā pieķērusies, ka viņš netiktu tam pāri. Viņš arī gavēja – divas reizes nedēļā. Cik daudzi no mums gavē divas reizes nedēļā? Domāju – maz. Tātad viņš mācēja arī savaldīt miesu, mērdēt miesu, šajā ziņā viņam nebija, ko pārmest. Viņš nebija ne laupītājs, ne krāpnieks, ne laulības pārkāpējs. Bija viena nepilnība, viena “sprauga” viņa garīgajā cietoksnī. Viņam šķita, ka viņam pienākas, ka viņš ir taisnīgs, jo viņam nav grēka Dieva priekšā.
Tagad palūkojamies kā ir teikts pirmajā lasījumā. Pirmajā lasījumā ir skaidri pateikts par Efraimu un Jūdu. Protams, mūsu dienās tie esam mēs, tā ir Kristus Baznīca. “Jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rīta rasa, kas ātri nozūd.” Rīta mākonis… Tātad no rītiem “iet” mākoņi un liekas, tūlīt būs lietus, “saskrien” melnie mākoņi un pēkšņi, viss izklīst un nav lietus! Vai arī rīta rasa – liekas – viss mitrs, slapjš, bet saulīte uzspīd, momentā rasa nožūst. Svētie Raksti saka, ka tāda ir mūsu mīlestība uz Dievu. Ja runājam par taisnību, tad citā vietā Dievs caur pravieti saka, ka mūsu taisnīgums ir kā asiņaina sievietes lupata, ar tādu [apzīmējumu] tiek parādīts, ka tas ir nekas. Svētie Raksti parāda mūsu ierobežojumus un aicina atgriezties pie Kunga. Tajos ir teikts: “Iepazīsim un centīsimies iepazīt Kungu, jo Viņa atnākšana ir tikpat droša kā rīta ausma”. Ja mēs atgriežamies pie Viņa, ja mēs pie Viņa griežamies, ja mēs lūdzam to, lai Viņš mums atklājas, lai ļauj Sevi iepazīt, tad tas ir droši, ka Viņš nevilcināsies. Kungs ir vienīgais, kurš var padarīt mūsu mīlestību auglīgu un tādu, ka tā pie pirmajām grūtībām un šķēršļiem neizplēn, tā kā rīta rasa vai šķietamie lietus mākoņi, ko izdzenā vējš. Žēlsirdības darbu darītājiem [tas ir] ārkārtīgi svarīgi. Lai nav tā, ka lūdzamies kā farizejs, lūk, skaties, es dodu desmito tiesu, daru visu, daru žēlsirdības darbus, tik daudz daru Baznīcai un man pienākas Tava mīlestība un statuss Baznīcā par to. Tad mēs ļoti viegli varam nonākt farizeja lomā. Lai mūsu kalpošana arī žēlsirdības laukā būtu auglīga, ir svarīgi, lai Dievs ir mūsu sirdī, lai tas [tiek darīts] Kungā, lai tas ir Svētajā Garā. Tā ir arī teikts – “iepazīsim Kungu” un “centīsimies iepazīt Kungu”, un tā ir iepazīšana, kas nav tikai intelektuālā iepazīšana. “Pazīt” Svētajos Rakstos nozīmē iepazīt ar sirdi. Piemēram, Vecajā Derībā ir teikts – “un tad Ādams pazina (vai atzina) savu sievu Ievu”. Tad piedzima viņiem bērni. Pazīt vīram sievu – tas nozīmē savienoties un [tad] dzimst bērni. Tātad – pazīt Kungu – tas nozīmē savienoties ar Viņu. Tas nozīmē ielaist Viņu savā sirdī. Tas nozīmē arī, kā svētais Pāvils saka: “mums ir Kristus prāts”, “mums ir Kristus domas”. Citos tulkojumos pat ir tā, ka “pazīt” nozīmē “zināt”, ko Kristus domāja un juta. Tas nozīmē iepazīt, iegremdēties Viņa Sirdī un būt spējīgam uztvert to, kā pukst Viņa Sirds un darboties harmonijā ar Viņu.
Gribu jums pateikt to pilnīgi atklāti un ar pilnu pārliecību – ar cilvēciskiem spēkiem vien tas nav iespējams. Tas nav iespējams, ieņemot šādu farizeja nostāju, ka, lūk, tagad es pieņemšu lēmumus, Lielā gavēņa lēmumus, ielikšu rāmjos visu savu dzīvi un darbošos saskaņā ar mīlestību. Jā, protams, ir labi pieņemt tādus lēmumus, bet svarīgi apzināties, ka šo lēmumu izpilde pārsniedz mūsu iespēju robežas, ka to varam izdarīt tikai tad, ja iepazīstam Kungu. Ja atnāk Kungs, un te ir teikts – jā, Viņš mūs savainoja, tas nozīmē, Viņš ļāva mums pakrist, Viņš ļāva piedzīvot neveiksmi, kaut kādu plānu sabrukumu, bet Viņš arī aprūpēs un mūs atdzīvinās pēc divām dienām. Tas ir pravietojums par Jēzu Kristu, bet tas ir pravietojums arī par mūsu dzīvi, par mūsu visām neveiksmēm, ko mēs piedzīvojam, kaut kādu mūsu plānu sabrukumu. Ja mēs atgriežamies pie Kunga un atzīstamies Viņa priekšā, ka tas pārsniedz mūsu iespēju robežas, arī šis žēlsirdības darbs, arī mīlēt tos cilvēkus, kuri pie mums nāk, vai vēršas pie draudzes “Caritas” un kuri varbūt diezgan bieži, es domāju, mēģina manipulēt, izvilkt no tevis kaut ko arī savtīgi, jo viņi arī ir savainoti, [tad mēs redzam] ka mums nav mīlestības, ka uznāk dusmas uz viņiem un, ka mums vairs kādu brīdi negribas ar viņiem neko kopīgu. Dievs to pieļauj, lai mēs ieraudzītu un atzītu savas robežas un lai mēs atklātu, ka bez Viņa mēs nekā nevaram. Tā kā svētais Pāvils saka – “visi ir grēkojuši, nav neviena bez grēka un visiem trūkst Dieva godības”. Kad mēs apzināmies, ka esam kā muitnieks, kuram nav vairogu, bruņu, ar kurām viņš varētu sevi aizstāvēt, Dieva priekšā nostāties kā līdzīgs ar līdzīgu, tādā prasītāja nostājā, ka man pienākas. Nē! Katru brīdi, katru dienu no jauna mēs nākam ar tukšām rokām, varbūt ar tukšām sirdīm. Es domāju, ka ik pa laikam arī esat to piedzīvojuši, ka arī jūtamies tā, ka man nav, bet Kungs, lūdzu, Tu piepildi manu sirdi un rokas un ielej savu mīlestību manā sirdī, lai es varu tiem cilvēkiem nest Tavu klātbūtni.
Patiesībā “Caritas” galvenā misija ir nevis pabarot fiziski, bet ienest Dieva klātbūtni, izplatīt Dieva Valstību. Materiālā žēlsirdība ir kā viens no instrumentiem vai viens no kanāliem, caur kuriem ļaut pieskarties Dieva mīlestībai. Jāapzinās tas, ka galamērķis, tas augstākais mērķis [ir], lai katrs iepazītu Dievu, lai atvērtos Dieva klātbūtnei, piedzīvotu to iekšējo pārvērtību, piedzimtu no augšienes, piedzimtu Debesu Valstībai. Tas ir virsmērķis. Un pārējais – tie ir tādi, kā krievu valodā ir tāds vārds – “skromnyj”, pieticīgi līdzekļi un mēs esam nederīgie kalpi, kurus Dievs dažreiz lieto, lai Viņa klātbūtne pasaulē varētu ienākt.
Paldies jums, ka esat atvērti uz šo aicinājumu, uz šo misiju! Aicinu to veikt sirds pazemībā, vienkāršībā un tajā apziņā, ka mēs darām, varbūt sējam, ka mēs esam tie izpildītāji, bet augļus, pieaugumu, rezultātus dos Dievs. Lai Kungs svētī mūsu kalpojumu! Āmen.