Mīlestību pret tuvāko caur žēlsirdības darbiem vairākās Latvijas draudzēs veic daudzi, bet ne vienmēr viņu kalpojums ir pareizi izprasts un pieņemts. Ar veiksmes stāstiem un izaicinājumiem kalpojumā šī gavēņa laikā dalīsies cilvēki, kas dažādās Latvijas vietās palīdz trūcīgajiem, ieslodzītajiem, atkarīgajiem, vientuļajiem u.c. draudžu locekļiem, kuru grūtības ne vienmēr izdodas pamanīt. Šoreiz par vienu no izplatītākajiem palīdzības sniegšanas veidiem – pārtikas dalīšanu un zupas virtuvju rīkošanu trūcīgajiem.
No idejas līdz rīcībai
Ilūkstē zupas virtuve darbojas jau ilgāk kā divus gadus, un pēdējos mēnešus zupa no bietēm, kartupeļiem un citu lauku labumiem tiek vārīta divreiz nedēļā – pirmdienās un ceturtdienās. Šobrīd atbildīgās virējas ir daudzbērnu māmiņa Edīte Čamāne, kādreizējā sociālā darbiniece Inese Cirse un medmāsa Marina Ivanova.
Edīte stāsta, ka ideja organizēt zupas virtuvi Ilūkstē bijusi jau sen, bet ilgu laiku tās realizēšanai trūka stimula, apņemšanās. Situācija mainījās, kad Marijas evaņģelizācijas skolā Daugavpilī septiņu bērnu māmiņa sapratusi: “Nav jāgaida, ir jāsāk rīkoties.” Ideja par realitāti pārtapa nedēļas laikā. Edītei saimnieciskās lietas palīdzēja nokārtot vīrs Aldis, atrodot bezmaksas telpas pašā mazpilsētas centrā, pāris metru attālumā no pareizticīgo, luterāņu un katoļu baznīcas. Tādas zupas sastāvdaļas kā sīpolus, bietes, kartupeļus ziedo vietējie, bet ar sausajiem pārtikas produktiem palīdz organizācija “Caritas Latvija”.
“Caritas Latvija” jau sešus gadus Latvijā veido tīklu – iniciē Caritas grupiņu veidošanos draudzēs. To mērķis ir palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Draudzes locekļi tiek pulcināti kā brīvprātīgie, lai sev tuvā apkārtnē veiktu žēlsirdības darbus. “Caritas Latvija” vadītāja Latvijā Egita Volinska stāsta, ka šobrīd darbojas 17 Caritas grupas dažādās draudzēs, bet ir arī tādas draudzes, kurās ir atsevišķi cilvēki vai grupas, kas sadarbojas ar “Caritas Latvija”, kaut oficiāli sevi par Caritas pārstāvjiem nesauc. Zupas virtuve Ilūkstē ir šāds piemērs. Egita uzsver, ka šādi draudzei ir iespēja “iet uz āru”, gan iepazīt labāk savus draudzes locekļus, gan apkārtējos cilvēkus.
Katrai grupai iesaka vismaz sākumā izvēlēties vienu sociālo grupu, kam palīdzēt – trūkumcietējiem, atkarīgajiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībās vai tml. Viena no izplatītākajām Caritas palīdzības sniegšanas formām ir pārtikas dalīšana trūcīgajiem. Dažādu sociālo grupu pārstāvji ir pateicīgi, ka viņiem vienreiz vai divreiz mēnesī ir iespēja papildus saņemt pārtiku un ietaupīt savus līdzekļus. “Lauku draudzēs ir diezgan izplatītas zupas virtuves. Savukārt Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē atbalsta arī ar medikamentiem,” stāsta Egita. Viņa aicina apzināt to palīdzības veidu, kas draudzē ir visnepieciešamākais un ietilpst pašu entuziastu iespējās.
Rūpēties, lai entuziasms kalpot neizsīkst
Laiku, cik daudz katra velta kalpošanai, Ilūkstes zupas virtuves īstenotājas nemēra. Inese pastāsta, ka vasarā viņa nevar palīdzēt, savukārt Marina atzīst, ka viņai ir bijis periods, kad entuziasms bija pazudis, bet nu tas ir atgriezies. “Vienam vārīt ir ļoti grūti, tu psiholoģiski piekūsti,” atklāj Edīte, “bet, ja atnāk kāds palīgs, kaut vai traukus nomazgāt, ir vieglāk.” Inese zupas virtuvi organizē jau sen, iepriekš viņa kalpojusi Bebrenes draudzē. Viņa atzīst, ka tur pirmos soļus iniciatīvas īstenošanā spēris priesteris Arnis Maziļevskis: “Bez priestera atbalsta ko tādu grūti uzsākt.” Visas atzīst, ka bijis jāpārkāpj gan savām šaubām, gan sabiedrības nosodījumam. Pēc diviem gadiem arī oponentiem nācies atzīst, ka vismaz divās nedēļas dienās šie trūcīgie un atkarīgie izkāpj no savas ikdienas nolemtības.
Grūtākais bijis nevis pierast pie šo cilvēku higiēnas trūkuma, dzīvesveida, bet pārliecināt sabiedrību, arī ģimeni par šī darba lietderību. “Nav tā, ka nesaprot, bet daudziem ir grūti pieņemt to domu, ka man ir jākalpo,” stāsta Inese, kas bieži saskārusies ar apkārtējo jautājumu: “Vai tad tev mājās nav ko darīt?” Viņa ir pārliecināta, ka otra saprašana ir sevis iepazīšana, kas nes prieku: “Mēs tomēr esam pārliecinājušās, ka tas dot spēku, un mēs augam ticībā.”
“Caritas Latvija” brīvprātīgajiem rīko seminārus, kuros izglīto par sociālo sistēmu Latvijā, lai kalpotāji būtu informēti par to, kādas tiesības dažādām sociālajām grupām pienākas. Egita uzsver: “Lai brīvprātīgais kalpojums būtu ilgtermiņa, arī viņiem vajadzīga uzmanība, garīgā atpūta.” Viņasprāt, būtiski ir apzināties savas kalpošanas misiju. “Svarīgākais ir palīdzēt cilvēkam atgriezt cieņu, kas viņam ir no Dieva,” viņa uzskata. Protams, pastāv arī jautājums, vai viņi paši to vēlās, vai ir gatavi mainīt dzīvesveidu, tomēr viņa atzīst: “Mēs mācamies no pr. Andreja Mediņa, arī kardināla, kas vienmēr uzsver nepieciešamību izrādīt beznosacījumu mīlestību, jo ne jau mēs esam tiesneši, izvērtētāji.”
Draudzes arī domā, kā palīdzību sniegt citos veidos. Piemēram, Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle organizē Bībeles stundas, kas palīdz augt garīgi. Ideāls variants ir sasniegts, ja palīdzības lūdzēji ar laiku iesaistās kalpošanā, piemēram, palīdz pārtikas izdalē.
Sniegt un pašiem radīt iespējas
Ilūkstes kalpotājas atzīst, ka galvenais šajās zupas virtuves tikšanās reizēs ir nevis trūcīgo pabarošana, bet gan sarunas ar viņiem, radot pieņemšanas gaisotni. Pēc tam trūcīgie parasti neatsaka arī paši pastrādāt – mazgāt traukus, grīdu. Viņiem jāievēro arī stingri noteikumi, jābūt sakoptiem, skaidrā prātā. “Jā, piemēram, Herberts sen nav redzēts, varbūt dzīves vietu mainījis,” virējas atpazīst savus uzticīgākos apmeklētājus. Sievietes nenoliedz, ka lielākā daļa apmeklētāju cieš no atkarībām, tāpēc nevar paredzēt, cik no viņiem katrā reizē būs. Taču viņi nav vienīgie, dažkārt ierodas arī kāda māte ar bērniem no sociālās mājas, invalīdi.
Zupas virtuve viņiem ir arī vieta, kur iegūt informāciju par aktualitātēm, kristīgi spēcinošiem pasākumiem, piemēram, Alfa kursiem, Marijas skolu. Uzzinot, ka zupas virtuve būs divas reizes nedēļā, viņi parasti apjūk par izrādītajām rūpēm. Stāstot par sevi, viņiem labāk patīk kavēties atmiņās par bērnību, ģimeni, atklāt sen aizmirstus talantus, piemēram, ģitāras spēli. Divi, kas cieš no atkarībām, atzinuši, ka vēlētos no tās atbrīvoties, bet viņiem trūkstot atbalsta, lai ievērotu regulāru disciplīnu. Tāpēc radusies ideja kādreiz izveidot arī kopienu atkarīgajiem, kur viņi varētu pulcēties un kopā cīnīties pret to. “Šī ir vieta, kur viņi nejūtzs pamesti, nesaprasti, šeit viņiem ir iespēja integrēties citā sabiedrības vidē,” Inese atzīst. Kaut gan sociālais dienests daudz ko dara, viņiem, piemēram, nav iespējams aiziet pie psihologa.
“Mums ir arī svētki divreiz gadā – Lieldienas un Ziemassvētki,” atklāj Edīte. Kristus dzimšanas svētki tiek atzīmēti, rīkojot pasākumu, uz kuru uzaicināti gan zupas virtuves organizatori un apmeklētāji arī no tuvējo ciemu draudzēm – Bebrenes un Eglaines. Lai tos finansētu, ziedojumi vākti vietējā poliklīnikā. “Kādu laiku mums gaļu pirka viena daktere, tomēr viņai izmainījās finansiālie apstākļi,” stāsta Marina, “bet tad atradās cits dakteris, kas pārņēma viņas ziedojumu.” Arī virtuves ierīces, kas nepieciešamas zupas gatavošanai, ir ziedotas – plīts, saldētava, pat plastmasas kastes, kur uzglabāt pārtiku. Palīdzētāji ne vienmēr ir tikai aktīvie kristieši.
Mainīties pašam
“Sabiedrība nevar būt laimīga, ja kāds tev blakus ir nelaimīgs. Vieglāk ir runāt ar cilvēku, kas ir smaidīgs, labi apģērbts, bet šeit mēs mācamies viņus visus pieņemt,” atzīst Edīte.
“Caritas Latvija” biroja vadītāja atzīst, ka Katoliskajai Baznīcai sociālā sfēra ir liels izaicinājums, jo līdz šim dominējusi vertikālā dimensija – ticīgais atnāk uz baznīcu, palūdzas un dodas mājās. Žēlsirdības darbus cilvēki joprojām uzskata par sociālā dienesta pienākumu vai Kalkutas māsu uzdevumu. “Tas ir maldīgs priekšstats, ka ar kalpošanu jānodarbojas tikai tiem, kas savu dzīvi ir veltījuši Dievam, ordeņu cilvēkiem, priesteriem.” Egita jautā, vai prāvestam, kas viens pats sniedz visus kristīgos pakalpojumus, būtu vienam jārod laiks, lai veidotu attiecības ar katru vientuļo vai atkarībā grimstošo cilvēku draudzē?
Lai sadzirdētu un izprastu trūkumcietēju vai citu grūtībās nonākušo cilvēku problēmas, jāmāk klausīties un apzināt viņu vajadzības. “Empātiju pret viņiem var attīstīt, tas ir darbs ar sevi,” ir pārliecināta Egita, tāpēc “Caritas Latvija” aicina brīvprātīgos uz rekolekcijām. Arī arhibīskaps, uzrunājot “Caritas Latvija” brīvprātīgos, aicināja pārskatīt savu kalpošanas motivāciju. Šobrīd ir divu veidu žēlsirdības darbu veicēji – cilvēki, kas vienkārši īsteno ideju, pildot to kā uzdevumu, bet ir cilvēki, kam ir svarīgi pārdomāt savu kalpošanas misiju, revidēt motivāciju, regulāri nospraust mērķus. Un tieši otrais ir tas vēlamais, lai pats kalpotājs saglabātu degsmi un aizrautību.
Dinija Jemeļjanova, katolis.lv