Mani sauc Eva, man ir 23 gadi, un jau gandrīz 6 mēnešus piedalos Eiropas brīvprātīgo projektā Itālijā, pilsētā Brescia un mans projekts strauji tuvojas noslēgumam.
Šeit esmu iesaistījusies vairākos projektos. Viens no tiem ir darbs Caritas konsultāciju centrā „Porta aperta” (latviski – atvērtās durvis), uz kuru nāk cilvēki, kam jāatjauno abonementi, lai varētu ieturēt pusdienas Caritas ēdnīcā, saņemtu pārtikas pakas vai cita veida palīdzību. Šajā centrā viņi ierodas, lai tiktos ar sociālo darbinieku, kurš uzklausa katra klienta vajadzības un izvērtē iespējas palīdzēt. Uz šejieni nāk arī itāļi, bet lielākā daļa klientu ir ārzemnieki, kas ieceļojuši no dažādām valstīm – Rumānijas, Marokas, Ēģiptes un citām, tāpēc ir interesanti censties izprast dažādu kultūru atšķirības. Vēl darbojos pēc-skolas centriņā projekta „Emera” ietvaros. Tur ierodas 1. – 5. klašu skolēni, kam skolā ir grūtības ar mācībām, un lielai daļai ir izveidotas īpaši viņiem pielāgotas programmas. Arī šeit, tāpat kā „Porta aperta”, lielākā daļa ir imigranti, kuri vai nu paši ir ieceļojuši Itālijā pavisam maziņi, vai arī ir dzimuši Itālijā, jo vecāki ir ieradušies šeit pirms vairākiem gadiem. Kad bērni ierodas centra telpās, tad skolotājas un brīvprātīgie palīdz viņiem pildīt mājasdarbus, un, kad tie ir pabeigti, tad ir laiks rotaļām. Šī projekta ideja man ļoti patīk, jo ne vienmēr vecākiem ir laiks palīdzēt bērniem mācīties, kā arī šeit bieži vien bērni itāliski runā labāk par vecākiem. Iespējams, kaut ko līdzīgu varētu attīstīt arī Latvijā, jo, zinu, ka arī tur ir daudz bērnu, kam ir nepieciešama palīdzība mācībās. Vēl nedaudz apgūstu to, kas ir svarīgs un jāņem vērā tajā, kas ir saistīts ar finansējuma piesaistīšanu projektiem, jo tā ir ļoti būtiska projektu sastāvdaļa, bez kuras bieži vien idejas nav iespējams īstenot. Lai labāk apgūtu šo tēmu droši vien būtu nepieciešams atsevišķs projekts, taču iesākumam ir vērtīgi gūt arī tikai ieskatu un uzklausīt padomus no personas, kas ar to strādā ikdienā. Tā kā papildus projektam, šajā laikā ir bijis jāpiedalās vairākas apmācībās un izvērtēšanās ar citiem brīvprātīgajiem, un, izjūtot uz savas ādas šo pieredzi, esmu daudz ko iemācījusies, tad ļoti labprāt gribētu dalīties arī ar citiem jauniešiem par to, cik interesanti un noderīgi ir piedalīties šāda veida projektos – gan daloties pieredzē, gan varbūt kādu dienu sekojot līdzi tam, kā attīstās citu jauniešu projekti.
Kad paliek grūti, tad atgādinu sev, ka esmu šeit ne tikai, lai mācītos un gūtu pieredzi, bet arī, lai dāvātu mīlestību tiem, kuriem ikdienā tās ir mazāk.
Eva Leilande