Augustā uzzinājām, ka Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs Pļaviņu draudzes prāvestam Ingaram Stepkānam ir uzticējis vadīt „Caritas Latvija”. Pēc viņa tikšanās ar arhibīskapu aicinājām pr. Ingaru pastāstīt par to, kas tiek sagaidīts no šīs organizācijas.
Ko „Caritas” vajadzētu darīt Latvijā?
„Caritas” ir instruments, ar kuru mēs palīdzam cilvēkiem augt. Ne tikai caur sprediķiem, lūgšanu dzīvi, bet arī caur kalpošanu, kā ir teikts Sv. Rakstos, ka ticība bez darbiem ir mirusi ticība. Un šiem darbiem ir liela nozīme ne nabadzīgo dēļ, bet mūsu garīgās izaugsmes dēļ, jo, tieši izpildot Evaņģēliju dzīvē, mēs varam saukties par kristiešiem.
Arhibīskaps atklāja tās ilgas, kas bīskapiem ir attiecībā uz „Caritas”. Šīs organizācijas mērķis ir veicināt vienotību – savstarpējo vienotību, vienotību ar tiem, kas ir nonākuši nelaimē, un vienotību arī ar tiem, kas varbūt vēl nav katoļu Baznīcā, bet vēlas darīt labus žēlsirdības darbus. Tādā veidā šī vienotība gan cilvēku garīgajā dzīvē, gan pašai Baznīcai nes lielu žēlastību. Tas ir visskaistākais evaņģelizācijas veids, kādu vispār iedomāties, ja mēs esam vienoti tuvākmīlestības darbos.
Ko nozīmē vienotība?
Pirmām kārtām tas nozīmē to, ka neesam vienaldzīgi. Otrkārt, ka mums ir kopējs pamats, t.i., Jēzus Kristus bauslis, pavēle. Starp citu, skumīgi, ka katoļi bieži vien zina tikai 15 baušļus – desmit Dieva baušļus un piecus Baznīcas baušļus, retāk piemin divus tuvākmīlestības baušļus, bet vēl retāk Jēzus bausli. Baušļi nav vienkārši ieteikums: būtu labi, ja jūs nezagtu, nemelotu. Ja jums tas izdodas, tad brīnišķīgi. Bauslis ir pavēle, kuru ir pienākums izpildīt. Jāņa evaņģēlijā (13,34) lasām: „Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu, kā es esmu jūs mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” Tas ir jaunais tulkojums. Vecajā skanēja: „No tā pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja mīlestība būs jūsu vidū.” Tātad Jēzus mācekļi mēs esam tikai tad, ja izpildām mīlestības bausli.
Protams, pamats ir desmit baušļi, tas arī ir mīlestības bauslis, jo kad nezogam, nemelojam, nepārkāpjam laulību, kad izpildām savus pienākumus attiecībā pret Dievu un Baznīcu, tas arī ir mīlestības darbs. Kad mēs savas iegribas, kārdinājumus, vājības liekam malā un mums svarīgākais ir kopīgais labums, tas arī ir mīlestības bauslis. Taču garīgā dzīve ir kā piramīda. Ir desmit baušļi, kas mums saka robežas, ko drīkst, ko nedrīkst. Pēc tam pieci Baznīcas baušļi, kas nosaka to, kādā veidā izpildi šos baušļus. Divi tuvākmīlestības baušļi Vecajā Derībā ir vissvarīgākie. Bet tie ir Vecās Derības vissvarīgākie baušļi. Tie saka: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tātad mīlestības latiņa ir tik augstu, cik tu sevi mīli. Bet Jēzus bauslis ir virsotne šajā piramīdā. Jēzus saka: Es esmu šīs mīlestības latiņa. Mīliet cits citu, kā es esmu jūs mīlējis. Nav nevienam lielākas mīlestības kā tam, kas ir atdevis savu dzīvību par saviem draugiem. Tas ir mūsu mērķis.
Jēzus saka, ka Debesu valstība ir pielīdzināma desmit jaunavām. Piecas bija gudras, piecas negudras. Visas izgāja pretī līgavainim. Kāpēc? Tāpēc ka viņas mīl līgavaini. Viņas tic šai tikšanās reizei. Viņas paņem lampas, taču tā lielā starpība ir tas, ka negudrajām nav eļļas. Un cik radikāli Jēzus saka: neskatoties uz to, ka šīs līgavas ir sagatavojušās, ka viņas ir izgājušas pretī, ka gaida līgavaini, bet tikai tāpēc, ka trūkst šīs eļļas, viņas netiek ielaistas kāzu namā, netiek ielaistas Debesu valstībā. Viņas mīl Dievu, tic Dievam, viņas pat ir sagatavojušās, piegājušas pie grēksūdzes, saņēmušas komūniju, paņēmušas lampas, bet eļļas tur nav.
Izklausās ļoti traģiski. Ja tuvākmīlestības darbi, mīlestība ir atslēgas vārds, kā cilvēkam piespiest sevi kļūt labam?
Es domāju nav tik traģiski, jo mēs nedrīkstam visus cilvēkus mālēt baltā vai melnā krāsā. Cilvēki ir dažādi un arī tajos, kas ir tālu no Dieva, Viņš uzmodina alkas izdarīt kaut ko labu. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka Baznīca vai ticīgie nepilda šo mīlestības bausli. Viņi noteikti pilda, kalpojot kaut vai savām ģimenēm, sabiedrībai. Tikai lieta tāda, ka cilvēki to neapzinās, bet tas ir ļoti svarīgi.
„Caritas” kā katoliskās Baznīcas labdarības organizācija ir slavena visā pasaulē. Mūsu, manuprāt, lielākā problēma ir tas, ka mēs no padomju laikiem nākam ar tādu apziņu: es, mans, savs. Es ieslēdzos savā pasaulītē, dzīvoju savu garīgo dzīvi. Bet Baznīca ir ģimene. Baznīca ir kopiena. Baznīcā neko nevajadzētu saukt par savu. Tās ir Dieva dāvanas, talanti, kas man ir. Dievs šodien man ir dāvājis talantu skaisti dziedāt. Varbūt rītdien Viņš to man paņems, bet šodien tas ir mūsu, Baznīcas ieguvums. Un tādā veidā mēs kalpojam Dievam, cilvēkiem, sabiedrībai.
Cilvēki bieži vien nenovērtē sadraudzības brīžus. Piemēram, sarīkosim draudzē kaut kādu pasākumu, dzimšanas dienu. Puse izklīst, ja laicīgi durvis neaizslēdz ciet.
Kāpēc tā ir?
Es domāju, tā ir mūsu vēsture, tie ir padomju laiki, kad cilvēki baidījās uzticēties, baidījās būt patiesi. Varētu teikt: tā ir vecākā paaudze, un jaunākā paaudze šos laikus nezina, taču bērni mācās no saviem vecākiem. Jā, jaunākā paaudze ir daudz atvērtāka gan uz dialogu, gan uz sadraudzību, tomēr Baznīcā ir grūti atrast vienotību – dažādi cilvēki, dažādas paaudzes, dažādas izpratnes par to, kas ir skaists, kas ir labs. Ir ļoti daudz nianses, kas mūsu šķir. Nemaz nevajag meklēt ļaunā gara darbību, vienkārši mūsu cilvēciskā daba jau ir ievainota. Varbūt kāds cilvēks ir uzticējies, taču ticis izmantots vai izsmiets, vai labais darbs nav novērtēts. Cilvēkiem ir ievainojumi. Bet šīs attiecības Dievs var dziedināt caur tuvākmīlestības kalpošanu.
Mani personīgi ļoti uzrunā un cilvēkiem, kuriem ir kaut kādas dzīves problēmas, es parasti iedodu izlasīt Tima Genāra grāmatu „Piedošana stiprāka par naidu”. Kā viņš tika dziedināts no vislielākā naida pret savu tēvu? Viņš kalpoja. Protams, viņš satika draudzi, priesteri, kas bija atvērts, kas viņu uzklausīja, nenicināja, bet pēc tam ļoti svarīgs moments viņa dzīvē bija kalpošana. Viņš gāja uz sociālo centru, kur kā spēcīgs vīrietis nēsāja uz rokām un palīdzēja vienai meitenei. Tajā pašā laikā bija rokeris, bandas vadonis, bet šī kalpošana viņu mainīja. Es domāju, tieši caur tādu nesavtīgu kalpošanu arī mēs tiekam dziedināti.
Viens tāds piemērs no mūsu draudzes. Mēs esam izveidojuši draudzes saimniecību. Zemi es nevaru atļauties nopirkt, varbūt arī nevajag, bet es sarunāju pie viena saimnieka nelielu zemes pleķīti, kuru viņš mums ierādīja ar lielāko prieku. Un mēs sarunājām, ka tad, kad viņš stādīs kartupeļus, tad iestādīs arī mūsu kartupeļus, kad vagos – tad arī mūsu kartupeļus un dārzeņus izvagos. No ziedojumiem mēs šim zemniekam iedodam degvielai, nopērkam sēklas kartupeļus un aicinām draudzi uz talkām – uz ravēšanu, vaboļu lasīšanu un norakšanu. Kad nācu klajā ar šo ideju, tad cilvēki to uzņēma ļoti skeptiski: „Prāvestiņ, mēs taču laukos dzīvojam! Mums ir savi dārziņi, savi kartupeļi. Mums ir dēli un mazdēli, kas atbrauc un novāc. Priekš kam mums baznīcai vēl kaut kādu dārzu vajag? Nu, ja jums vajag, tad jūs tikai pasakiet, mēs jums atvedīsim.” Savukārt mana pozīcija bija šāda: „Nu ja, tu domā tikai par sevi, tad skumīgi. Bet padomā, tev blakus baznīcā sēž sieviņa, kurai nav ne dēla, ne mazdēla, un viņa ar savu pensiju mēģina gan zāles, gan pārtiku nopirkt, gan par īri samaksāt. Un ziemā tas vispār ir traģiski. Un ko viņai darīt? Nē, mums vajag tieši draudzes saimniecību.” Beigās ar draudzes priekšnieku šķīrāmies ar tādiem vārdiem: „Nu, prāvest, ja tev vajag, tad mēs arī tev uztaisīsim. Mums nav grūti.” Iesākām, iestādījām. Pienāk rudens. Un šis pats vīrs pie manis atnāk ar asarām acīs. Tāda Dieva zīme. „Prāvestiņ, nelaime!” „Kas notika?” „No rīta pamostos, un visi mani kartupeļi pa nakti norakti!” Es saku: „Ko tu uztraucies? Tev ir draudzes kartupeļi. Cik tev maisus vajag? Ņem!” „Tagad es saprotu, kāpēc ir vajadzīgi…” Jo būtībā tikai nelaimē cilvēks saprot, kā tas ir, kad tu nonāc tādā situācijā. Un tādā situācijā varēja nonākt tā vecmāmiņa, kurai ir slima mugura un kura iet, mēģina rušināt, atrast traktoru…
Vēl viena skaista liecība. Viena sieviete no draudzes man teica: „Mēs rakām kopā kartupeļus ar vienu sieviņu, ar kuru kopā baznīcā bez maz vai katru dienu lūdzāmies. Es viņai nezināju vārdu. Tagad es viņu iepazinu, zinu, kur viņa dzīvo, kas ir viņas ģimene, kur viņa ir strādājusi. Un izrādās, mums ir tik daudz kopēja!”
Sanāk, ka darbs kļūst par kaut ko vienojošu?
Mēs mācamies veidot dialogu. Tas arī draudzēs ir ļoti atstāts novārtā. Nu kādā veidā mēs veidosim dialogu? Liturģijas laikā? Nē. Tieši šādās talkās, pasākumos. Tās var būt arī žēlsirdības dienas, kad mēs dodamies kalpot kaut kur, vai pansionātā, vai slimnīcā. Šīs idejas būtībā es smeļos no svētā Benedikta, kura devīze ir „Lūdzies un strādā.” Kad kalpoju kā vikārs Madonā, tad pēdējā gadā gāju svētceļojumā uz Aglonu un man kaut kas ļoti būtisks pietrūka, tikai nezināju kas. Kad biju pārcelts uz Pļaviņām, mani uzrunāja šī svētā Benedikta ideja. Pirmajā gadā, kad pamēģinājām svētceļojumu apvienot ar darbu, tad atklājām, ka tā ir ļoti laba evaņģelizācija. Piemēram, pie vienas zemnieka vēlējāmies sarunāt atļauju uzsliet teltis. Jauns cilvēks, bet negribēja mūs uzņemt. Kad ieminējos, ka mēs arī strādāsim, viņa attieksme uzreiz mainījās. „Strādāsiet? Un cik būs puišu?” Beigās viņš piekrita. Tanī gadā bijām tikai septiņi cilvēki, priesteri un šoferi ieskaitot. Mēs atnākam, viņš saka: „Nu, klausieties, mums ciemiņi uz laukiem atbrauc vairāk! Ko celsiet teltis, guliet pie mums mājā.” Mēs, protams, pateicīgi. No rīta pamostamies, Laudes, brokastis un saimniekam sakām: vajadzētu darbiņu. Sākumā negribēja dot, bet beigās piekrita. Sākām strādāt. Pagalmu izslaucījām, nozāģējām ķiršus, malku sazāģējām, sakrāmējām. Puisis visu laiku mūs vēroja un beigās teica: „Ja man nebūtu saimniecība, es ietu jums līdzi.” Mūsu attiecības, tas, kā strādājam, vai to darbu ar mīlestību darām, vai kā apgrūtinājumu, ar dusmām, naidu – tas uzrunā vairāk nekā kaut kādi spriedelējumi. Visur, kur mēs gājām, cilvēki mainījās. Arī svētceļnieki paši mainās.
Kādas konkrētas ieceres „Caritas” ir nākamajam gadam?
Esam iecerējuši doties uz vairākām pilsētām: Jelgavu, Liepāju, Rēzekni, Madonu u.c., lai tur īstenotu pilotprojektus – „Caritas” dienas draudzēs. Saaicinātie cilvēki tiks iepazīstināti ar to, kas ir „Caritas”, ko no mums (draudzes) gaida Kristus, Baznīca un kā to varam izdarīt. Pēc tam ir domāts dalībniekus aicināt īstenot kādu konkrētu pasākumu. Es domāju, pirmā grūtība cilvēkiem ir uzsākt. Viņi baidās, nezina kā. Nav šī līdera, kas uzsāk. Tāpēc šo uzsākšanas jomu mēs gribētu ņemt uz sevi. Mēs būsim jau iepriekš sazinājušies ar sociālo dienestu, izveidojuši kaut kādus kontaktus un noskaidrojuši, kādas ir vajadzības un iespējas darīt kaut ko konkrētu. Piemēram, pastaigāt pa palātām vai arī noorganizēt kaut kādu koncertu. Mūsu uzdevums ir parādīt cilvēkiem ceļu, uzrunāt sirdis.
Vēl viena joma, kuru „Caritas” varētu attīstīt, ir cilvēku sadarbība. Piemēram, kāds jurists ir ar mieru veltīt vienu stundu nedēļā draudzei. Ja kādam ir vajadzīgs, piesakieties. Vai arī medicīnas jautājumos kāds kvalificēts cilvēks pensijā un krīzes situācijā var ieteikt, ko un kā labāk darīt. Protams, tas nedrīkst pāriet tādā ļaunprātīgā izmantošanā, bet ja ir šis dialogs, apmaiņa, tad nevajadzētu būt kaut kādiem pārspīlējumiem. Un gan tie cilvēki, kuri kalpo, gan arī tie, kuriem kalpos, visi būs ieguvēji.
Tikai pateicoties sadraudzībai, personīgam kontaktam, veidojas attiecības un mēs uzzinām par vajadzībām. Ja es aizeju uz mājām pie cilvēka un jautāju, kādas tev vajadzības, tad dzirdu: „Vai priesterīt, kādas vajadzības? Man jau vairs tikai uz debesīm!” Kad piektajā reizē aizej, saproti, ka ledusskapī nekā nav un neviens viņu neapmeklē, un cilvēks bez maz jau dzīvo depresijā. Bet viņš jau to negrib parādīt. Tāpēc lielā draudzē ļoti būtiski ir veidot mazākas šūniņas, kur cilvēki varētu būt kā mazās draudzītes. Lūgšanu grupiņas vai vienkārši sadraudzības, kalpošanas grupiņas. Un tad tās saplūst vienā baznīcā vai katedrālē.
Pie reizes tādā veidā mēs palīdzētu nepieļaut Baznīcas ļaunprātīgu izmantošanu. Ir tādi cilvēki, kas nāk un ubago: „Dodiet man naudiņu!” Mana personiskā pārliecība ir tāda, ka, dodot cilvēkam naudu, es grēkoju, jo tādā veidā iespējams sponsorēju viņa alkoholismu vai atkarību no azartspēlēm. Viņš atnāk un saka, ka bērni nav ēduši, bet problēma nav tajā, ka viņam nav darba, bet tajā, ka viņš ir azartspēles atkarīgs, un aizies un to naudu nospēlēs. Un es to problēmu nevis būšu atrisinājis, bet padziļinājis. Bet šādās grupiņās cilvēki viens otru kaut mazliet pazīst un, ja ir vajadzīga palīdzība, tad par to uzzinās un ar ko varēs, ar to palīdzēs.
***
„Caritas Latvija” biroja vadītāja Egita Volinska vēl piebilst, ka Rīgā šogad notiks vairākas brīvprātīgo tikšanās, kurās varēs dzirdēt par citu draudžu pieredzi kalpošanā, kā arī dažādas lekcijas, kas palīdzēs uzsākt un turpināt tuvākmīlestības darbus. Un par esošajiem brīvprātīgajiem „Caritas Latvija” rūpēsies, piedāvājot rekolekcijas kā garīgas atjaunošanās laiku Adventā un Lielajā gavēnī.
Ingrīda Puce, KBV.
