22.martā notika kārtējais „Caritas Latvija” organizētais brīvprātīgo tālākizglītības seminārs. Pirmo reizi tas tika rīkots sociāli karitatīvajā centra „Betlēmes žēlsirdības māja” telpās, Katoļu ielā 14 (blakus Sv. Franciska baznīcai). Seminārs pulcināja gan esošos brīvprātīgos, gan piesaistīja jaunus interesentus.
Sākumā svētību deva, un vairāk par savu pieredzi caritas darbā stāstīja priesteris Marcins Vozņaks. Viņš mums atgādināja, ka, „kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara” (Mt 6, 3). Rīgas Kristus Karaļa draudzes prāvests dalījās pārdomās, ka draudzes caritas kalpojums ir vērsts uz tiem, kuri grūtībās ir nonākuši nelabvēlīgu, piemēram, sociālo pārmaiņu rezultātā. Interesanti bija dzirdēt priestera novērojumus, kalpojot Talsu draudzē, laikā, kas sakrita ar krīzes sākumu, kā arī uzzināt, ka priesterim ir pieredze caritas kalpošanas jomā jau esot Polijā tūlīt pēc ordinācijas.
Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolas misionārs no Lietuvas, Andriuss, iepazīstināja ar Betlēmes žēlsirdības mājā esošā rehabilitācijas centra darbību, kā arī laipni ļāva mums iepazīties ar centra telpām, kas ikdienā tiek lietotas centra klientiem un darbiniekiem.
Tālākajā semināra daļā m. Inese Lietaviete (Mag. Psych) lekcijā „Komunikācijas pamatiemaņas, komunikācijas barjeras” stāstīja par to, ar ko sākt savstarpējā komunikācijā, kā mācīties ieklausīties otrā cilvēkā, lai brīvprātīgajam uzticētos, kā informēt stāstītāju, ka viņa teiktais ir saprasts. Svarīgi, lai stāstītājs mums uzticētos, un, bieži, nelaimē nonākušai personai ir nepieciešams sajust otru cilvēku, kurš uzklausa. Spēlējām lomu spēli, lai, paši saprastu, kā ir, kad mūs klausās, vai (šoreiz gan mācību procesā) – gluži otrādi - neklausās.
Pēc kafijas pauzes otrajā lekcijā „Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt. Žēlsirdības darbi ikdienā” m. Inese īpašu uzmanību pievērsa tam, ka nedrīkstam aizmirst vecos cilvēkus. Viņa teica, ka par bērniem parūpējamies drīzāk, taču bieži aizmirstam vecos cilvēkus, kuri vieni paši ir savos dzīvokļos, slimnīcās un pansionātos. Lekcijā skaidroja kā brīvprātīgajam nebaidīties iet pie šiem cilvēkiem, jo saņemot viņu uzticību, brīvprātīgie dzird skaistus un interesantus dzīvesstāstus. Turklāt šie cilvēki mūs gaida, pat, ja ne vienmēr uzreiz atveras un uzticas. Tāpat svarīgi pašam brīvprātīgam saprast, kāpēc viņš iet? Kā vārdā mēs darbojamies? Atbilde ir Jēzus, jo „viņš staigāja labu darīdams” (Ap 10, 38). Svarīgi ir uzklausīt veco cilvēku, un, ja cilvēks ir ticīgs, kopīgi varam lūgties. Apciemojumu rezultātā vecie cilvēki pozitīvi izmainās, un, ja viņš ir pansionātā vai slimnīcā, pozitīvas izmaiņas vērojamas arī apkārtējos cilvēkos. Kā apstiprinājums tam bija brīnišķīgie stāsti, kad brīvprātīgie dalījās savā pieredzē. Ar smaidu beidzās šī diena, bet, varu teikt, ka beidzās diena, jo viss tikai sākas....
Paldies visiem organizētājiem un uz tikšanos 17.maijā, nākamajā „Caritas Latvija” brīvprātīgo tālākizglītības seminārā Betlēmes žēlsirdības mājā!
Ilze Deruma, „Caritas Latvija”
Tālākajā semināra daļā m. Inese Lietaviete (Mag. Psych) lekcijā „Komunikācijas pamatiemaņas, komunikācijas barjeras” stāstīja par to, ar ko sākt savstarpējā komunikācijā, kā mācīties ieklausīties otrā cilvēkā, lai brīvprātīgajam uzticētos, kā informēt stāstītāju, ka viņa teiktais ir saprasts. Svarīgi, lai stāstītājs mums uzticētos, un, bieži, nelaimē nonākušai personai ir nepieciešams sajust otru cilvēku, kurš uzklausa. Spēlējām lomu spēli, lai, paši saprastu, kā ir, kad mūs klausās, vai (šoreiz gan mācību procesā) – gluži otrādi - neklausās.
Pēc kafijas pauzes otrajā lekcijā „Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt. Žēlsirdības darbi ikdienā” m. Inese īpašu uzmanību pievērsa tam, ka nedrīkstam aizmirst vecos cilvēkus. Viņa teica, ka par bērniem parūpējamies drīzāk, taču bieži aizmirstam vecos cilvēkus, kuri vieni paši ir savos dzīvokļos, slimnīcās un pansionātos. Lekcijā skaidroja kā brīvprātīgajam nebaidīties iet pie šiem cilvēkiem, jo saņemot viņu uzticību, brīvprātīgie dzird skaistus un interesantus dzīvesstāstus. Turklāt šie cilvēki mūs gaida, pat, ja ne vienmēr uzreiz atveras un uzticas. Tāpat svarīgi pašam brīvprātīgam saprast, kāpēc viņš iet? Kā vārdā mēs darbojamies? Atbilde ir Jēzus, jo „viņš staigāja labu darīdams” (Ap 10, 38). Svarīgi ir uzklausīt veco cilvēku, un, ja cilvēks ir ticīgs, kopīgi varam lūgties. Apciemojumu rezultātā vecie cilvēki pozitīvi izmainās, un, ja viņš ir pansionātā vai slimnīcā, pozitīvas izmaiņas vērojamas arī apkārtējos cilvēkos. Kā apstiprinājums tam bija brīnišķīgie stāsti, kad brīvprātīgie dalījās savā pieredzē. Ar smaidu beidzās šī diena, bet, varu teikt, ka beidzās diena, jo viss tikai sākas....
Paldies visiem organizētājiem un uz tikšanos 17.maijā, nākamajā „Caritas Latvija” brīvprātīgo tālākizglītības seminārā Betlēmes žēlsirdības mājā!
Ilze Deruma, „Caritas Latvija”