Parastā liturģiskā laikposma XXXIII svētdienā
- gada 19. novembrī
Mīlēsim nevis vārdos, bet gan darbos
[1] ,,Bērni, mīlesim ne ar vārdiem un ne ar mēli, bet gan darbos un patiesībā” (
1 Jņ 3, 18). Šie apustuļa Jāņa vārdi izsaka pavēli, ko neviens kristietis nedrīkst neievērot. Nopietnība, ar kādu ,,mīļotais māceklis” nodod Jēzus pavēli, mūsdienās kļūst vēl skaidrāka, pretnostatot
tukšus vārdus, kas tik bieži ir uz mūsu lūpām, un
konkrētus darbus, pēc kuriem esam aicināti izvērtēt sevi. Mīlestība nepieļauj aizbildināšanos. Kurš vēlas mīlēt, kā mīlēja Jēzus, tam jāseko Viņa piemēram, īpaši, kad tas attiecas uz mīlestību pret trūkumcietējiem. Dieva Dēla mīlestības veids ir labi zināms, un Jānis to pasaka skaidri. Tas balstās uz diviem pīlāriem: Dievs pirmais mūs ir mīlējis (sal.
1 Jņ 4, 10, 19), un Viņš tā ir mīlējis, ka par mums ir atdevis savu dzīvību (sal.
1 Jņ 3, 16).
Šāda mīlestība nedrīkst palikt neatbildēta. Lai gan sniegta bez nosacījumiem, neprasot neko pretī, tā tik ļoti aizdedz sirdis, ka tie, kuri to piedzīvo, tiek mudināti šai mīlestībai atbildēt, neskatoties uz viņu ierobežotību un grēkiem. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs savu iespēju robežās sirdīs pieņemam Dieva žēlastību un Viņa žēlsirdīgo mīlestību tā, lai mūsu griba un pat jūtas ir vērstas gan uz Dieva, gan tuvākā mīlēšanu. Tādā veidā žēlsirdība, kas nāk no Trīsvienības sirds, var veidot mūsu dzīves un nest līdzcietību un žēlsirdības darbus mūsu trūkumcietēju brāļu un māsu labumam.
[2] ,,Nabags sauca, un Kungs to uzklausīja.” (
Ps 34, 6) Baznīca vienmēr ir izpratusi šī sauciena svarīgumu. Par to Apustuļu darbu pirmajās lappusēs mums ir lieliska liecība, kad Pēteris lūdz, lai septiņi vīri, ,,gara un gudrības pilni” (6, 3), tiktu izvēlēti trūkumcietēju aprūpes kalpojumam. Tā noteikti ir viena no pirmajām zīmēm, ka kristīgā kopiena uziet uz pasaules skatuves: kalpošana trūkumcietējiem. Tas viss bija iespējams, jo viņi saprata, ka būt Jēzus māceklim nozīmē brāliskumu un solidaritāti, paklausot Mācītāja sacītajam, ka trūkumcietēji ir
svētīgi un debesu valstības
mantinieki (sal.
Mt 5, 3).
,,Savus īpašumus un mantu viņi pārdeva un tos izdalīja visiem, cik kuram bija vajadzīgs.” (
Apd 2, 45) Šajos vārdos skaidri izpaužas pirmo kristiešu sirsnīgās rūpes. Evaņģēlists Lūkass, bibliskais autors, kurš par žēlsirdību runā vairāk kā visi citi, ne tikai skaisti izsakās, aprakstot dalīšanās praksi pirmo kristiešu kopienā. No otras puses viņa vārdi ir adresēti ticīgajiem visās paaudzēs, tātad arī mums, lai uzturētu mūsu pašu liecību un iedrošinātu mūsu rūpes par tiem, kas ir trūkumā. Tādu pašu vēstījumu ar līdzīgu pārliecību izsaka arī apustulis Jēkabs, kurš savā vēstulē lieto spēcīgus un izteiksmīgus vārdus: ,,Klausieties, mani mīļie brāļi! Vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas ir nabagi pasaules priekšā, par bagātiem ticībā un par tās valstības mantiniekiem, ko Viņš apsolīja tiem, kas Viņu mīl? Bet jūs esat nabagu iegrūduši negodā. Vai tad ne bagātnieki ir tie, kas jūs apspiež un vazā pa tiesām? (..) Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds saka, ka viņam ir ticība, bet ja viņam nav darbu? Vai ticība var viņu izglābt? Ja brālim vai māsai nebūtu ko apģērbt un pietrūktu dienišķā uztura un ja kāds no jums sacītu viņiem: ,,Ejiet mierā, sasildieties un paēdiet,” bet jūs nedotu viņiem to, kas miesai ir nepieciešams, ko tas līdzētu? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, pati sevī ir mirusi.” (2, 5 – 6; 14 – 17)
[3] Tomēr ir bijuši brīži, kad kristieši nav pilnībā uzklausījuši šo aicinājumu, ļaujot tam piesārņoties ar pasaulīgu domāšānas veidu. Tomēr Svētais Gars turpināja aicināt viņus saglabāt savu skatienu, fokusētu uz būtisko. Viņš ir aicinājis vīriešus un sievietes, kuri dažādos veidos ir veltījuši savas dzīves kalpošanai trūkumcietējiem. Šo divtūkstoš gadu laikā cik gan daudzas vēstures lappuses ir sarakstījuši kristieši, kuri lielā vienkāršībā un pazemībā ar lielu sirsnību un radošu tuvākmīlestību ir kalpojuši saviem vistrūcīgākajiem brāļiem un māsām!
Visievērojamākais piemērs ir svētais Asīzes Francisks, kuram gadsimtu gaitā sekojuši daudzi citi svēti brāļi un māsas. Viņš nebija apmierināts tikai ar spitālīgo
apskaušanu un
žēlsirdības dāvanu došanu, bet gan izvēlējās doties uz Gubbio, lai
paliktu kopā ar viņiem. Šajā satikšanā viņš saskatīja savas atgriežanās brīdi: ,,Kad es biju savos grēkos, likās pārāk grūti paraudzīties uz lepras slimniekiem, un tad Kungs pats mani aizveda pie viņiem, un es izrādīju tiem žēlsirdību. Viņus pametot, tas, kas man šķita smagi, bija pārvērties prāta un miesas saldumā.” (
Testamentum 1 – 3:
FF 110) Šī liecība parāda tuvākmīlestības un kristīgā dzīvesveida pārveidojošo spēku.
Nedomāsim par trūkumcietējiem tikai kā mūsu labo brīvprātīgo darbu reizi nedēļā vai labas gribas improvizētu labdarības darbu saņēmējus, lai nomierinātu mūsu sirdsapziņu. Tomēr šādas labas un lietderīgas darbības var padarīt mūs jūtīgus pret cilvēku vajadzībām un netaisnību, kas bieži vien ir viņu gadījumā, tām būtu mūs jānoved pie patiesas
saskarsmes ar trūcīgajiem un
dalīšanās, kas kļūst par dzīvesveidu. Mūsu lūgšana un māceklības un atgriešanās ceļojums rod sava evaņģēliskā autentiskuma apstiprinājumu tieši šādā tuvākmīlestībā un gatavībā dalīties. Šāds dzīvesveids ļauj pieaugt priekam un dvēseles mieram, jo ar savām rokām mēs pieskaramies
Kristus miesai. Ja mēs patiesi vēlamies sastapties ar Kristu, mums ir jāpieskaras Viņa miesai trūkumcietēju miesas ciešanās, kas ir kā atbilde Euharistijā dāvātajai sakramentālajai kopībai. Kristus Miesa, salauzta svētajā liturģijā, ir saskatāma caur tuvākmīlestību un dalīšanos mūsu visievainojamāko brāļu un māsu sejās un personās. Svētā Jāņa Hrizostoma pamācība vienmēr paliek aktuāla: ,,Ja jūs vēlaties godāt Kristus miesu, nenievājiet to, kad tā ir kaila; negodiniet euharistisko Kristu ar zīda drānām, kamēr ārpusē jūs atstājat novārtā citu Kristu, kas cieš no aukstuma un kailuma.” (
Homilia in Matthaeum, 50, 3:
PG 58)
Tādēļ esam aicināti pasniegt trūkumcietējiem roku, tos satikt, ieskatīties to acīs, apskaut un ļaut sajust mīlestības siltumu, kas izlaužas cauri viņu vientulībai. Viņu pastieptā roka ir arī aicinājums iziet no mūsu drošības un komforta zonas un iepazīt nabadzību kā tādas vērtību.
[4] Nekad neaizmirsīsim, ka Kristus mācekļiem nabadzība pāri visam ir
aicinājums sekot nabadzīgajam Jēzum. Tas ir ceļojums, sekojot Viņam un ar Viņu, ceļojums, kas aizved uz debesu valstības svētībām (sal.
Mt 5, 3;
Lk 6, 20). Nabadzība nozīmē būt ar pazemīgu sirdi, kas pieņem radību ierobežotību un grēcīgumu un tādējādi palīdz pārvarēt kārdinājumu justies visvarenam un nemirstīgam. Nabadzība ir sirds nostāja, kas novērš naudas, karjeras un greznības uztveršanu kā mūsu dzīves mērķi un nosacījumu laimei. Drīzāk tā ir nabadzība, kas rada apstākļus brīvāk uzņemties mūsu personisko un sociālo atbildību, neskatoties uz mūsu ierobežotību, paļaujoties uz Dieva tuvumu un Viņa žēlastības palīdzību. Nabadzība, saprasta šādā veidā, ir kritērijs, kas mums ļauj izvērtēt, kā vislabāk izmantot materiālos labumus un veidot attiecības, kas nav ne egoistiskas, ne privātīpašnieciskas (sal. KBK, 25 – 45).
Tādēļ ņemsim sev par paraugu svēto Francisku, autentiskās nabadzības liecinieku. Tieši tādēļ, ka viņš saglabāja savu skatienu, fokusētu uz Kristu, Francisks spēja saskatīt Viņu trūkumcietējos un Viņam tajos kalpot. Ja vēlamies palīdzēt izmainīt vēsturi un veicināt patiesu attīstību, mums ir jāsadzird trūkumcietēju sauciens un jāvelta sevi, lai izbeigtu viņu izstumšanu no sabiedrības. Tajā pat laikā es aicinu trūkumcietējus mūsu pilsētās un kopienās nezaudēt evaņģēliskās nabadzības garu, kas ir viņu ikdienas dzīves sastāvdaļa.
[5] Mēs zinām, cik mūsdienu pasaulei ir grūti saskatīt nabadzību tādu, kāda tā ir. Tomēr neskaitāmos veidos nabadzība mūs izaicina ik dienas to sejās, kuras raksturo ciešanas, izslēgšana no sabiedrības, appspiešana, vardarbība, mocīšana un ieslodzījums, karš, brīvības un cieņas atņemšana, zināšanu trūkums un analfabētisms, medicīniski negadījumi un bezdarbs, cilvēku tirdzniecība un verdzība, trimda, ekstrēma nabadzība un piespiedu migrācija. Nabadzībai ir sieviešu, vīriešu un bērnu seja, kurus izmanto nelietīgās interesēs un sagrauj varas un naudas loģika. Cik skaudru un bezgalīgu sarakstu var izveidot, lai apkopotu nabadzību, ko rada sociālā netaisnība, morālā deģenerācija, dažu izredzēto alkatība un vispārēja vienaldzība!
Diemžēl mūsdienās, kad redzamā bagātība uzkrājas dažu priviliģēto rokās, bieži saistībā ar nelegālām darbībām un biedējošu cilvēka cieņas ekspluatāciju, pastāv skandalozs nabadzības pieaugums plašos sabiedrības sektoros visā pasaulē. Saskaroties ar šādu scenāriju, mēs nevaram palikt pasīvi, vēl jo vairāk samierināties. Nabadzība, kas apslāpē tik daudzu jauniešu iniciatīvas garu, atturot tos no darba meklēšanas. Nabadzība, kas notrulina personīgās atbildības garu un ļauj citiem strādāt, kamēr mēs ejam meklēt labvēlību. Nabadzība, kas saindē līdzdalības akas un atstāj maz vietas profesionālismam, tādējādi mazinot to nopelnus, kuri strādā un ir produktīvi. Uz visām šīm nabadzības formām mums jāatbild ar jaunu dzīves un sabiedrības vīziju.
Visi šie trūkumcietēji – kā patika teikt svētīgajam Pāvilam VI – ir piederīgi Baznīcai ar ,,evaņģēliskām tiesībām” (
Uzruna Vatikāna II ekumeniskā koncila II sesijas atklāšanā, 1963. gada 29. septembris) un uzņemas fundamentālo izvēli savā labā. Tādēļ svētīgas ir atvērtas rokas, lai trūkumcietējus uzņemtu un tiem palīdzētu: tās ir rokas, kas nes cerību. Svētīgas ir rokas, kas sniedzas pāri visām kultūras, reģionu un tautību barjerām un cilvēces rētās ielej izlīguma eļļu. Svētīgas ir atvērtas rokas, kas pretī neko neprasa, bez ,,ja” vai ,,bet”, vai ,,varbūt”: tās ir rokas, kas pār saviem brāļiem un māsām ļauj nonākt Dieva svētībai.
[6] Žēlsirdības Jubilejas gada noslēgumā es vēlos piedāvāt Baznīcai
Vispasaules trūkumcietēju dienu, lai pasaulē kristīgās kopienas varētu kļūt vēl lielāka Kristus žēlsirdīgās mīlestības zīme vismazākajiem un vistrūcīgākajiem. Manu Priekšgājēju iedibinātajām Vispasaules dienām, kuras jau ir mūsu kopienu tradīcija, es vēlos pievienot šo, kura tām sniedz izsmalcinātu evaņģēlisku pilnību, proti, Jēzus lielo mīlestību pret trūkumcietējiem.
Es aicinu visu Baznīcu un labas gribas vīriešus un sievietes visā pasaulē šajā dienā vērst savu skatienu uz tiem, kuri pastiepj savu roku, saucot pēc palīdzības un meklējot solidaritāti. Viņi ir mūsu brāļi un māsas, debesu Tēva radīti un mīlēti. Pirmkārt, šī
diena ir, lai iedrošinātu ticīgos pretoties atstumšanas un vairākuma kultūrai un ļauties patiesas saskarsmes kultūrai. Tajā pat laikā ikviens, atkarībā no reliģiskās piederības, ir aicināts uz atvērtību un dalīšanos ar trūkumcietējiem caur konkrētām solidaritātes un brāliskuma zīmēm. Dievs radīja debesis un zemi visiem; diemžēl ir cilvēki, kas ir uzcēluši barjeras, mūrus un žogus, nododot sākotnējo dāvanu, kas paredzēta visai cilvēcei, nevienu neizslēdzot.
[7] Es vēlos, lai nedēļā, kas seko Vispasaules trūkumcietēju dienai, kas šogad ir 19. novembrī, parastā liturģiskā laikposma XXXIII svētdienā, kristīgās kopienas pieliktu visas pūles, lai veicinātu satikšanās un draudzības, solidaritātes un konkrētas palīdzības brīžus. Viņi var uzaicināt trūkumcietējus un brīvprātīgos šājā svētdienā kopā piedalīties Euharistijas svinībās, lai šādi būtu vēl autentiskāka mūsu Kunga Jēzus Kristus, vispasaules Karaļa, svinību svinēšana. Patiesībā Kristus karaliskums vislabāk ir saskatāms Golgātā, kad Nevainīgais, piekalts pie krusta, nabadzīgs, kails un visa laupīts, iemieso un atklāj Dieva mīlestības pilnību. Jēzus pilnīgā nodošanās Tēvam pauž Viņa pilnīgo nabadzību un atklāj mīlestības spēku, kas augšāmcelšanās dienā Viņu pieceļ jaunai dzīvei.
Šajā svētdienā, ja mūsu dzīvesvietā ir trūkumcietēji, kas meklē aizsardzību un palīdzību, tuvosimies viņiem: tas būs patīkams mirklis, kurā satikt Dievu, kuru mēs meklējam. Sekojot Svēto Rakstu mācībai (sal.
Rad 18, 3 – 5;
Ebr 13, 2), uzņemsim viņus kā cienījamus viesus pie sava galda; viņi var būt skolotāji, kas mums palīdz izdzīvot ticību vēl konsekventāk. Ar savu paļāvību un gatavību pieņemt palīdzību klusā un nereti priekpilnā veidā viņi mums parāda, cik būtiski ir dzīvot vienkāršībā un uzticēt sevi Dieva Apredzībai.
[8] Visu daudzo konkrēto iniciatīvu, kas notiks šājā
dienā, pamatā vienmēr ir jābūt
lūgšanai. Neaizmirsīsim, ka
Tēvs mūsu ir trūkumcietēju lūgšana. Lūgšana pēc maizes pauž mūsu uzticēšanos Dievam mūsu dzīves pamatvajadzībās. Viss, ko Jēzus mums māca šajā lūgšanā, pauž un apvieno visu to saucienu, kuri cieš no dzīves nedrošības un sev nepieciešamā trūkuma. Kad apustuļi lūdza Jēzu iemācīt tiem lūgties, Viņš atbildēja ar vārdiem, kurus trūkumcietēji izsaka mūsu kopīgajam Tēvam, kurā visi sevi atzīst par brāļiem un māsām.
Tēvs mūsu ir lūgšana daudzskaitlī: maize, ko mēs lūdzam, ir ,,mūsu”, un tas sevī ietver dalīšanos, līdzdalību un kopīgu atbildību. Šajā lūgšanā mēs visi atzīstam savu vajadzību pārvarēt visas egoisma formas, lai ieietu savstarpējas pieņemšanas priekā.
[9] Es lūdzu savus brāļus bīskapus, priesterus un diakonus, kuru aicinājums ietver trūkumcietēju atbalstīšanas misiju, kopā ar konsekrētajām personam un visām asociācijām, kustībām un brīvprātīgajiem palīdzēt padarīt šo
Vispasaules trūkumcietēju dienu par tradīciju, kas konkrēti sekmē evaņģelizāciju mūsdienu pasaulē.
Tādēļ šai jaunajai
Vispasaules dienai jākļūst par spēcīgu aicinājumu mūsu, kā ticīgo, sirdsapziņai, ļaujot mums augt pārliecībā, ka dalīšanās ar trūkumcietējiem ļauj mums izprast Evaņģēlija visdziļāko patiesību. Trūkumcietēji nav problēma: viņi ir resurss, no kura smelties, cenšoties pieņemt un savās dzīvēs praktizēt Evaņģēlija būtību.
Vatikānā, 2017. gada 13. jūnijā,
svētā Antona no Padujas piemiņas dienā
Francisks
