Es tevi nekad neaizmirsīšu (Jes 49:15)
Dārgie brāļi un māsas,
Caur pravieti Jesaju Kungs apsola, ka Viņš nekad neaizmirsīs nevienu no mums. Viņš
mums apliecina, ka ir iegravējis mūsu sejas Savās plaukstās (sk. Jes 49:16) un ka Viņa
mīlestība ir lielāka par mātes mīlestību pret savu bērnu (sk. Jes 49:15). Pravietis
mums ļauj ieskatīties intīmā un sirsnīgā dialogā, kurā Dievs pazīstamos vārdos vēršas
gan pie katra cilvēka atsevišķi, gan pie tautas kopumā. Pat šodien mēs varam šos
vārdus uztvert kā vērstus pie katra no mums, un ikviens var dzirdēt, ka vārdi „Es tevi
nekad neaizmirsīšu” ir vērsti tieši pie viņa.
Šie vārdi mūs piepilda ar mierinājumu un cerību. Tie ir atbilde uz sirdī mokošo sajūtu:
„Kungs mani ir pametis; mans Kungs mani ir aizmirsis“ (Jes 49, 14). Cik bieži
Svētajos Rakstos, jo īpaši Psalmos, lūgšana rodas no to cilvēku izmisuma, kuri jūt, ka
viņu dzīve nevienam nerūp un ka viņi tiek atstāti novārtā! Sāpīgo sajūtu, ka esi
aizmirsts, diemžēl izjūt daudzi cilvēki, un starp viņiem ir diezgan daudz vecāka
gadagājuma cilvēku.
Dieva mīlestība, kas nevienu neaizmirst, piedāvā sevi kā taisnīguma aktu un atbildi uz
anonimitāti, kurā cilvēka dzīve pārāk bieži pazūd. Šķiet, ka daudzu vecāka
gadagājuma cilvēku dzīves ir apklātas ar plīvuru, kas izpludina viņu sejas iezīmes un
ietin viņus aizmirstībā. Tā notiek mājās, kur valda vientulība, kā arī aprūpes iestādēs,
kur katra cilvēka unikalitāte riskē tikt samazināta līdz gultas numuram vai slimībai.
Pasaules vecvecāku un senioru dienas svinības ir iespēja no jauna atklāt, ka Baznīca ir
aicināta būt par māti visiem un ka jebkurā vecumā vienmēr ir iespējams atzīt sevi par
Dieva dēliem un meitām. Tāpēc lai šī diena kļūst par iedvesmu ikvienam, jo īpaši
jauniešiem, atjaunot skaisto tradīciju apciemot savus vecvecākus, ģimenes vecākos
locekļus un pat tos, kuriem nav neviena, kas viņus apciemotu. Ar šo vēstījumu un
savu klātbūtni nododiet viņiem pāvesta tuvumu un mīlestību. Rūpējieties, lai pravieša
vārdi: „Bet es tevi nekad neaizmirsīšu“, pārvērstos par maigu un sirsnīgu tikšanos.
„Laikmetā, kas dod priekšroku ātrumam un sadrumstalotībai, cilvēks joprojām ilgojas
pēc rūpēm un atzinības no uzmanīgiem prātiem, laipniem vārdiem un rokām, kas spēj
izrādīt maigumu. Digitālā kultūra paplašina savienojumus un piedāvā jaunas
mijiedarbības iespējas; tomēr cilvēka sirdī joprojām pastāv neatceļama vajadzība pēc
patiesas tuvības“ (Enciklika „Magnifica Humanitas“, 239).
Baznīca izprot savu vecāka gadagājuma locekļu ciešanas; tā labi zina, ka viņus pārāk
bieži vērtē, vadoties no stereotipiem, un uzskata par nastu; tā apzinās, ka peļņas
orientēta ekonomika vājina ģimenes saites; tā zina, ka daudzi vecāka gadagājuma
cilvēki paliek vieni, jo viņu bērni ir spiesti emigrēt vai, dažos gadījumos, doties karot.
Katra no šīm iemeslu dēļ Baznīca ar prieku sludina Kunga apsolījumu: „Bet es tevi
nekad neaizmirsīšu!”
Jebkurā vecumā, bet jo īpaši tad, kad vairs neesam jauni, ir prieks atklāt, kā teica Jānis
Pāvils I, ka mēs esam „Dieva nemirstīgās mīlestības saņēmēji. Mēs zinām: Viņš
vienmēr raugās uz mums, pat tad, kad šķiet, ka ir tumsa. Viņš ir mūsu tēvs; vēl vairāk
— Viņš ir mūsu māte” (Angelus, 1978. gada 10. septembris). Lai gan šādi domāt
nenāk dabiski, patiesība ir tāda, ka pat vecumā mēs nepārstājam būt dēli un meitas;tādēļ aicinājums atgriezties Dieva rokās — kura mīlestība ir gan tēvišķa, gan mātišķa
— joprojām ir nozīmīgs jebkurā vecumā.
Daudziem Dieva maiguma atklāšana notiek visa dzīves garumā, dažkārt pat tās
pēdējās stadijās. Patiešām, atšķirībā no pagātnes, arvien biežāk cilvēki sasniedz
vecumu, neesot piedzīvojuši patiesu ticības pieredzi. Šādos gadījumos vecums —
sākot ar jautājumiem, kas šajā dzīves posmā kļūst arvien steidzamāki — var kļūt par
piemērotu laiku, lai sāktu vai atsāktu garīgo dzīvi. Šajā jaunajā ceļojumā var atzīt, ka
Dievs, kā saka svētais Augustīns, „ir kā māte, jo Viņš mīl, baro, kopj un sargā”
(Komentārs par 27. psalmu, II, 18). Šī apziņa palīdz mums nekaunēties par savu
trauslumu, kas kļūst arvien redzamāks, kā arī saprast, ka mums vienmēr ir vajadzīgi
citi cilvēki, kā arī uzmanība un rūpes. Pie Dieva, kurš mums tuvojas un kuru mēs
iemācāmies atpazīt Viņa maigumā, tagad varam vērsties ar bērnišķīgu uzticību
lūgšanā. Nekad nav par vēlu sākt vērsties pie Viņa. Tā var būt liela dāvana ikvienam.
Dārgie vecāka gadagājuma vīrieši un sievietes, pāvests Francisks runāja par jums kā
par „jaunu tautu” (Katehēze, 2022. gada 23. februāris), jo cilvēces vēsturē vecāka
gadagājuma cilvēku skaits nekad nav bijis tik liels. Tāpēc tagad ir svarīgāk nekā
jebkad agrāk kopā ar jums, šo „jauno tautu”, pārdomāt, kāds varētu būt mūsu
aicinājums brīžos, kad šķiet, ka pārņem trauslums — cilvēka pavadonis jau no
dzimšanas. Es gribētu jums teikt: nebaidieties no trausluma! Tieši šajā vājībā slēpjas
jauns potenciāls, kas apgaismo arī pārējus dzīves posmus. Patiešām, kad „mēs
atzīstam savu trauslumu, mūsu sirdis kļūst atvērtas, lai atbalstītu viens otru un lūgtu
To, kurš var piešķirt to, ko neviens cilvēcisks spēks nevar nodrošināt: sirdīm dziļu
izlīgumu un līdz ar to patiesu mieru“ (Tikšanās ar Alžīrijas kopienu, Āfrikas
Dievmātes bazilika, Alžīra, 2026. gada 13. aprīlis).
Tā mēs kā kristieši varam nodzīvot savu vecumu: „trausli”, bet tajā pašā laikā
„aicināti”. Vīrietis un sieviete patiešām var piedzimt no jauna vecumā (sk. Jņ 3:4–6)
un kopā ar pravieti saukt: „Atgriežoties un paliekot mierā, jūs tiksiet glābti; klusumā
un paļāvībā būs jūsu spēks” (Jes 30:15). Šis spēks var kļūt par aicinājumu nevis
ķerties pie augstprātības un varas līdzekļiem, lai nodrošinātu cilvēku
līdzāspastāvēšanu, bet gan pie izlīguma un patiesa miera ceļiem. Šajā laikā, ko tik
smagi iezīmē kara vardarbība un sociālie nemieri, daudzi prāto, kāda būs pasaule,
kurā augs viņu mazbērni. Es aicinu jūs, dārgie draugi, kopā ar mani sirsnīgi lūgties,
lai drīz visā pasaulē iestātos miers.
Dārgie vecākie brāļi un māsas, es pateicos jums par to, ka katru dienu atbalstāt mani
ar savām lūgšanām, jo īpaši, kad lūdzat Svēto Rožukroni. Es no visas sirds vēršos pie
jums ar pateicību un atstāju jums šo lūgšanu: lai Kungs, kurš mūs nekad neaizmirst,
vienmēr atjaunina mūs ticībā, cerībā un mīlestībā!
No Vatikāna, 2026. gada 15. jūnijā
PĀVESTS LEONS XIVVēstījuma oriģinālteksts pieejams:
https://www.vatican.va/content/leo-xiv/en/messages/grandparents/documents/20260615-messaggio-nonni-anziani.htmlTulkoja: Anna Eižvērtiņa (Caritas Latvija)