2025. gada 16. novembrī, parastā liturģiskā laika 33. svētdienā
“Tu esi mana cerība” (sal. Ps 71, 5)
1.“Kungs, Tu mana cerība.” (Ps 71, 5) Šie vārdi nāk no sirds, ko nomāc smagas grūtības: “Tu liki man redzēt daudz bēdu un ļauna,” (Ps 71, 20) sauc psalmists. Tajā pašā laikā viņa sirds paliek atvērta un paļāvīga. Palikdams nelokāms ticībā, viņš apzinās Dieva atbalstu, ko sauc par “patvēruma klinti, stipru cietoksni” (Ps 71, 3). Tādēļ viņš nemainīgi tic, ka cerība uz Dievu nekad nepieviļ: “Pie Tevis, Kungs, es patveros, lai nekļūtu es kaunā mūžam.” (Ps 71, 1)
Dzīves pārbaudījumu vidū mūsu cerību iedvesmo stingra un mierinoša pārliecība par Dieva mīlestību, ko Svētais Gars ir izlējis mūsu sirdīs. Šī cerība nepieviļ (sal. Rom 5, 5). Tāpēc svētais Pāvils varēja rakstīt Timotejam: “Tāpēc mēs arī pūlamies un tiekam pulgoti, ka ceram uz dzīvo Dievu.” (1 Tim 4, 10) Dzīvais Dievs patiesi ir “cerības Dievs” (Rom 15, 13), un Kristus ar savu nāvi un augšāmcelšanos pats ir kļuvis par “mūsu cerību” (1 Tim 1, 1). Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs esam glābti šajā cerībā, un mums ir jāpaliek stingri iesakņotiem tajā.
2. Nabadzīgie var liecināt par stipru un nelokāmu cerību tieši tāpēc, ka viņi to iemieso neskaidrības, nabadzības, nestabilitātes un marginalizācijas apstākļos. Viņi nevar paļauties uz drošību, ko sniedz vara un manta. Gluži pretēji – viņi ir atkarīgi no šīm lietām un bieži vien kļūst par to upuriem. Viņiem cerība neizbēgami jāmeklē citur. Atzīstot, ka Dievs ir mūsu pirmā un vienīgā cerība, arī mēs pārejam no īslaicīgām cerībām uz ilgstošu cerību. Kad mēs vēlamies, lai Dievs mūs pavada dzīves ceļā, materiālā bagātība kļūst relatīva, jo mēs atklājam patieso dārgumu, kas mums ir nepieciešams. Vārdi, ko Kungs Jēzus teica saviem mācekļiem, joprojām paliek spēcīgi un skaidri: “Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog! Bet krājiet mantu debesīs, kur nedz rūsa, nedz kodes bojā un kur zagļi neizrok un nezog.” (Mt 6, 19-20)
3. Smagākā nabadzības forma ir nepazīt Dievu. Kā pāvests Francisks raksta Evangelii Gaudium: “Visļaunākā diskriminācija, no kuras cieš nabagi, ir garīgās uzmanības trūkums. Lielum lielais nabagu vairums ir īpaši atvērti ticībai. Viņiem Dievs ir vajadzīgs, un mēs nedrīkstam kavēties tiem piedāvāt Viņa draudzību, Viņa svētību, Viņa Vārdu, sakramentu svinēšanu un ceļu uz izaugsmi un briedumu ticībā” (200). Šeit mēs redzam pamatu, kā arī būtisku izpratni par to, kā mēs varam atrast savu bagātību Dievā. Kā uzsver apustulis Jānis: “Ja kāds saka: Es mīlu Dievu un ienīstu savu brāli, tas ir melis. Jo kā tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz.” (1 Jņ 4, 20)
Tas ir ticības likums un cerības noslēpums: visi šīs zemes labumi, materiālās realitātes, pasaulīgās baudas, ekonomiskā labklājība, lai cik svarīgi tie arī būtu, nevar nest laimi mūsu sirdīm. Bagātība bieži vien rada vilšanos un var novest pie traģiskām nabadzības situācijām – galvenokārt nabadzības, kas rodas no nespējas atzīt mūsu vajadzību pēc Dieva un mēģinājuma dzīvot bez Viņa. Prātā nāk svētā Augustīna sacītais: “Lai visa tava cerība ir Dievā: sajūti savu vajadzību pēc Viņa un ļauj Viņam piepildīt šo vajadzību. Bez Viņa viss, kas tev pieder, tikai padarīs tevi vēl tukšāku.” (komentārs psalmam 85, 3)
4. Dieva Vārds mums saka, ka kristīgā cerība ir pārliecība katrā dzīves ceļa posmā, jo tā nav atkarīga no mūsu cilvēciskajiem spēkiem, bet no Dieva, kurš vienmēr ir uzticīgs, apsolījuma. Tāpēc kristieši jau no paša sākuma kā cerības simbolu izvēlējušies enkuru, kas nodrošina stabilitāti un drošību. Kristiešu cerība ir kā enkurs, kas nostiprina mūsu sirdis Kunga Jēzus apsolījumā, kurš mūs glāba ar savu nāvi un augšāmcelšanos un atkal nāks pie mums. Šī cerība turpina norādīt mums uz “jaunajām debesīm” un “jauno zemi” (2 Pēt 3, 13) kā mūsu eksistences patieso horizontu, kur katra dzīve atradīs savu patieso jēgu, jo mūsu patiesā dzimtene ir debesīs (sal. Fil 3, 20).
Tādēļ Dieva pilsēta mudina mūs uzlabot cilvēku pilsētas. Mūsu pilsētām jāsāk līdzināties Viņa pilsētai. Cerība, ko, pateicoties Dieva mīlestībai, Svētais Gars ielej mūsu sirdīs (sal. Rom 5, 5), dara cilvēku sirdis par auglīgu augsni, kur var uzplaukt mīlestība par dzīvi pasaulei. Baznīcas tradīcija pastāvīgi ir uzsvērusi trīs teoloģisko tikumu – ticības, cerības un mīlestības – savstarpējo saistību. Cerība rodas no ticības, kas to baro un uztur, balstoties mīlestībā, kas ir visu tikumu māte. Mums visiem šeit un tagad ir vajadzīga mīlestība. Mīlestība nav tikai apsolījums. Tā ir tagadnes realitāte, kas ir jāpieņem ar prieku un atbildību. Mīlestība iesaista mūs un vada mūsu lēmumus kopējā labuma virzienā. Un pretēji – tiem, kam trūkst mīlestības, trūkst ne tikai ticības un cerības; viņi atņem cerību arī saviem kaimiņiem.
5. Tādējādi Bībeles aicinājums uz cerību ietver pienākumu bez vilcināšanās uzņemties atbildību vēsturē. Mīlestība patiesībā “ir lielākais sociālais bauslis” (Katoļu Baznīcas katehisms, 1889). Nabadzībai ir strukturāli cēloņi, kas jārisina un jānovērš. Tikmēr katrs no mums ir aicināts sniegt jaunas cerības zīmes, kas liecinās par kristīgo mīlestību, tāpat kā daudzi svētie to darījuši gadsimtu gaitā. Piemēram, slimnīcu un skolu institūcijas tika izveidotas, lai palīdzētu visneaizsargātākajiem un atstumtajiem. Šīm institūcijām vajadzētu būt katras valsts sociālās politikas daļai, taču kari un nevienlīdzības bieži vien tam neļauj īstenoties. Šodien cerības zīmes arvien biežāk sastopamas aprūpes centros, nepilngadīgo kopienās, uzklausīšanas un pieņemšanas centros, zupas virtuvēs, bezpajumtnieku patversmēs un skolās maznodrošinātajiem. Cik daudzas no šīm klusajām cerības zīmēm bieži paliek nepamanītas, taču ir tik svarīgas, lai mēs atmestu savu vienaldzību un iedvesmotu citus iesaistīties dažādās brīvprātīgā darba formās! Nabadzīgie nav traucēklis Baznīcai, bet mūsu mīļotie brāļi un māsas, jo ar savu dzīvi, vārdiem un gudrību viņi mūs liek saskarē ar Evaņģēlija patiesību. Vispasaules trūkumcietēju dienas svinības ir domātas, lai atgādinātu mūsu kopienām, ka nabadzīgie ir visu mūsu pastorālo aktivitāšu centrā. Tas attiecas ne tikai uz Baznīcas labdarību, bet arī uz vēstījumu, ko tā svin un sludina. Dievs uzņēmās viņu nabadzību, lai mūs bagātinātu ar viņu balsīm, stāstiem un sejām. Jebkura nabadzības forma bez izņēmuma aicina mūs konkrēti piedzīvot Evaņģēliju un sniegt iedarbīgas cerības zīmes.
6. Tāds ir aicinājums, ko mums sniedz šī Jubilejas svinēšana. Nav nejaušība, ka Vispasaules trūkumcietēju diena tiek svinēta šī žēlastības gada beigās. Kad Svētās Durvis tiks aizvērtas, mums jānovērtē un jādalās ar citiem ar dievišķajām dāvanām, kas mums piešķirtas visā šajā lūgšanas, atgriešanās un liecības gadā. Nabadzīgie nav mūsu pastorālās aprūpes saņēmēji, bet radoši subjekti, kas mūs izaicina atrast jaunus veidus, kā dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju šodien. Saskaroties ar jaunām nabadzības formām, mēs varam riskēt nocietināties un kļūt vienaldzīgi. Katru dienu mēs satiekam nabagus vai trūkumā nokļuvušus cilvēkus. Arī mums var būt mazāk nekā iepriekš, un mēs zaudējam to, kas reiz šķita drošs: mājas, pietiekami daudz pārtikas katrai dienai, piekļuvi veselības aprūpei un labu izglītību, informāciju, reliģijas brīvību un vārda brīvību.
Šajā kopējā labuma veicināšanā mūsu sociālā atbildība balstās uz Dieva radošo darbību, kas dod ikvienam daļu no zemes labumiem. Tāpat kā šiem labumiem, arī cilvēka darba augļiem būtu jābūt visiem vienlīdz pieejamiem. Palīdzība nabadzīgajiem pirmkārt ir taisnīguma, nevis labdarības jautājums. Kā ievēroja svētais Augustīns: “Tu dod maizi izsalkušajam, bet būtu labāk, ja neviens nebūtu izsalcis, lai nebūtu nepieciešams to dot. Tu apģērb kailos, bet labāk būtu, lai jūs visi būtu apģērbti un, lai nebūtu nepieciešams apmierināt šo trūkumu.” (In I Ioan., 8, 5)
Tāpēc es ceru, ka šis Jubilejas gads veicinās tādas politikas izstrādi, kas vērsta uz cīņu gan pret vecām, gan jaunām nabadzības formām, kā arī jaunu iniciatīvu īstenošanu, lai atbalstītu un palīdzētu visnabadzīgākajiem no nabadzīgajiem. Darbs, izglītība, mājoklis un veselība ir drošības pamats, ko nekad nevarēs sasniegt, izmantojot ieročus. Es izsaku atzinību par jau esošajām iniciatīvām un par centieniem, ko ik dienas starptautiskā līmenī parāda daudzi labas gribas cilvēki.
Uzticēsim sevi Vissvētajai Marijai, Noskumušo iepriecinātājai, un kopā ar viņu pacelsim cerības dziesmu, pieņemot par saviem Te Deum vārdus: “In Te, Domine, speravi, non confundar in aeternum” – “Uz Tevi, Kungs, es ceru, nemūžam lai nepalieku kaunā.”
Vatikāns, 2025. gada 13. jūnijā, sv. Antonija no Padujas, nabagu aizbildņa, piemiņas dienā
Pāvests Leons XIV