Ceturtdien, 11. maijā, pāvests tikās ar “Caritas Internationalis” 22. Ģenerālās asamblejas dalībniekiem. Latviju pārstāv Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis un nodibinājuma “Caritas Latvija” valdes priekšsēdētāja Inese Švekle. Francisks savā uzrunā atgādināja, kāda ir mīlestības patiesā nozīme, un mudināja klātesošos sludināt Evaņģēliju ar labajiem darbiem. Saņēmušiem Dieva mīlestību, mums ir jākļūst par šīs mīlestības zīmi un instrumentu citiem cilvēkiem – viņš uzsvēra.
Minētā Ģenerālā asambleja notiek Romā no 10. līdz 17. maijam. Kopumā tajā piedalās aptuveni 400 pārstāvji no 160 valstīm. Kā tika norādīts delegātu uzrunā Svētajam tēvam, tas ir žēlastības, lūgšanas, dialoga un lēmumu pieņemšanas laiks. Tikšanās temats: “Veidot jaunus brālības ceļus”. Caritas strādā plecu pie pleca ar vietējiem bīskapiem gan bagāto, gan trūcīgo zemju cilvēces perifērijās un vietās, kur apstākļi ir kritiski, cenšoties visiem atklāt Baznīcas mīlošo vaigu, veicināt pasaulē mieru un padarīt to taisnīgāku.
Ar ko Caritas Internationalis atšķiras no citām labdarības organizācijām un kas tai ir specifisks? Pāvests, runājot par tās galvenajiem uzdevumiem, uzsvēra, ka ir svarīgi pievērsties avotam, proti, Dieva mīlestībai pret mums, jo Caritas Internationalis identitāte ir tiešā veidā atkarīga no misijas, ko tā saņēmusi. Tā atšķiras no citām organizācijām ar savu “ekleziālo aicinājumu”, un tās kalpojums Baznīcā ir īpašs ar to, ka, atšķirībā no daudzām citām Baznīcas institūcijām un asociācijām, kas nodarbojas ar žēlsirdības darbiem, Caritas Internationalis atbalsta bīskapus un palīdz viņiem pastorālās mīlestības īstenošanā. Tas notiek vienotībā ar Svēto Krēslu un saskaņā ar Baznīcas Maģistēriju.
Francisks klātesošajiem atgādināja, ka viņu uzdevums, pirmkārt, ir līdzdarboties universālās Baznīcas izplatīšanā, sludinot Evaņģēliju ar saviem labajiem darbiem. Šeit ir runa ne tikai par dažādu noderīgu projektu īstenošanu, bet pastāvīgu iesaistīšanos misionārās atgriešanās procesā. Tas nozīmē parādīt, ka atbilde cilvēka visdziļākajām ilgām ir Evaņģēlijs. Otrkārt, viņi ir aicināti palīdzēt vietējām Baznīcām reāli veikt pastorālās mīlestības kalpojumu. Tas nozīmē rūpēties par tādu cilvēku formāciju, kuri būtu kompetenti un spējīgi ienest Baznīcas vēsti politiskajā un sociālajā dzīvē. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi sagatavot apzinīgus un nobriedušus lajus. Treškārt, pāvests mudināja klātesošos būt vienotiem un izdzīvot atšķirības kā bagātību.
Svētais tēvs uzsvēra, ka nekad nevajadzētu aizmirst, ka ikvienas mūsu karitatīvās un sociālās darbības pamats ir Kristus, kurš “mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam” (Jņ 13, 1). Viņš atdod par mums pats sevi un mīl mūs pirmais. Euharistijā, kas ir Kristus dzīvās, reālās un pastāvīgās klātbūtnes zīme, Kungs nāk cilvēkam pretī un kļūst par viņa ceļabiedru. Euharistija ir cilvēkam. Šis lielais noslēpums izraisa mūsos izbrīnu, un mums, kā jūdiem, kurus Vasarsvētkos dziļi uzrunāja apustuļa Pētera vārdi, vajadzētu jautāt: “Brāļi, ko mēs varam darīt?” (Apd 2, 37).
Pāvests paskaidroja, ka mēs varam izvēlēties pievērsties saviem brāļiem, kuri cieš un kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība, lai viņi atgūtu savu kā Dieva bērnu cieņu. Mēs varam kļūt par Dieva mīlestības zīmēm un instrumentiem citiem. Vislabākais veids, kā varam apliecināt Dievam, ka esam izpratuši Euharistijas nozīmi, ir dalīšanās ar citiem dāvanā, ko paši esam no Viņa saņēmuši. Šajā kontekstā Francisks norādīja uz jēdziena Tradīcija patieso nozīmi: kad, atbildot Kristus mīlestībai, mēs kļūstam par dāvanu citiem, tad mēs pasludinām Kunga nāvi un augšāmcelšanos, tiekams Viņš nāk (sal. 1 Kor 11, 26).
Iedrošinot klātesošos turpināt savu tuvākmīlestības kalpojumu, Francisks viņus aicināja uzmanīgi pārlasīt pēcsinodālā apustuliskā pamudinājuma Amoris laetitia 4. nodaļu, jo tur izklāstītās domas var palīdzēt viņu darbā un dot jaunu impulsu viņu misijai. Svētā Pāvila Himnā mīlestībai, kas ir iztirzāta šajā apustuliskajā pamudinājumā, ir teikts, ka mīlestība ir visizcilākais ceļš (sal. 1 Kor 12, 31), ko varam iet, lai iepazītu Dievu un sastatītu to, kas kristīgajā dzīvē ir vissvarīgākais. Pāvests atgādināja svētā Pāvila norādi, ka “mīlestības trūkums iztukšo jebkuru darbību, atņemot tai saturu”. Tad “paliek tikai ārējā forma, bet nevis realitāte”. Bez mīlestības nav jēgas pat visneparastākajiem darbiem un visvaronīgākajai rīcībai. Bez ticības Dievam Tēvam, bez draudzības ar Kristu pieredzes, bez Svētā Gara vadības paliek tikai ārēja fasāde.
Mīlestība ļauj mums būt – turpināja pāvests. Kad mēs pieņemam Dieva mīlestību un mīlam Viņā, tad mēs smeļamies no patiesības par to, kas mēs esam, kā indivīdi un kā Baznīca, un pa īstam izprotam savas dzīves jēgu. Mēs saprotam ne tikai to, cik liela nozīme ir mūsu dzīvei, bet arī to, cik vērtīga ir citu cilvēku dzīve. Tad mēs skaidri saskatām, ka ikviena dzīvība ir neaizstājama un atklājas kā brīnums Dieva acīs.
Francisks atgādināja, ka mīlestība atver mums acis, paplašina skatienu, ļauj saskatīt sastaptajā svešiniekā brāli, kuram ir vārds, savs dzīves stāsts, dramatiskā pieredze, pret ko nevaram palikt vienaldzīgi. Dieva mīlestības gaismā otra veidols iznirst no ēnas un cilvēks iegūst vērtību un nozīmi. Tuvākā vajadzības liek mums iziet no sava komforta zonas un uzņemties atbildību. Joprojām mīlestības gaismā mēs atrodam spēku un drosmi atbildēt ļaunajam, kas otru nospiež – uzsvēra pāvests.
Vai gribi zināt, vai kristietis mīl? – pajautāja Svētais tēvs. “Tad skaties, vai viņš ir gatavs labprātīgi palīdzēt”, viņš paskaidroja. Mīlestība ir pacietīga, un būt pacietīgam nozīmē spēt izturēt negaidītus pārbaudījumus un panest ikdienas grūtības, nezaudējot prieku un paļāvību uz Dievu. Francisks arī norādīja, ka izdzīvot žēlsirdību nozīmē būt augstsirdīgiem un labestīgiem, atzīstot, piemēram, ka, lai varētu konstruktīvi kopā strādāt, vispirms ir jādod otram vieta. Tas notiek tad, kad esam atvērti dialogam un protam ieklausīties, mierīgi pieņemot arī atšķirīgu viedokli, kad nenocietināmies savās pozīcijās, bet meklējam saskarsmes punktus un vidusceļu.
Pāvests atgādināja svētā Pāvila teikto, ka mīlestība visu apklāj, un paskaidroja, ka ne jau tādēļ, lai noslēptu patiesību, par ko kristietim ir tieši jāpriecājas, bet lai atšķirtu grēku no grēcinieka, lai tādējādi viens tiktu nosodīts, bet otrs glābts. Apustulis Pāvils noslēdz savu “slavas dziesmu mīlestībai”, apgalvojot, ka mīlestība ir lielāka nekā ticība un cerība. Kamēr ticība un cerība ir “pagaidu dāvanas”, tas ir, saistītas ar mūsu dzīvi šinī pasaulē, tikmēr mīlestība ir “galīgā dāvana”, Dieva valstības ķīla un anticipācija. Tāpēc viss paies, bet mīlestība nekad nebeigsies – skaidroja Francisks. “Labais, kas tiek darīts Dieva vārdā, ir mūsu labā daļa, kas netiks izdzēsta, kas neies zudumā”, viņš uzsvēra.
Autors: Jānis Evertovskis, Vatican News
Foto: Inese Švekle