2022. gada 13. novembrī, parastā liturģiskā laika 33. svētdienā.
“Kristus jūsu dēļ kļuvis nabags” (sal. 2 Kor. 8, 9)
1.“Jēzus Kristus [..] jūsu dēļ kļuvis nabags” (sal. 2 Kor. 8, 9). Ar šiem vārdiem apustulis Pāvils uzrunā pirmos kristiešus Korintā, iedrošinot viņus izrādīt solidaritāti ar brāļiem un māsām trūkumā. Vispasaules trūkumcietēju diena arī šajā gadā kļūst kā pozitīvs izaicinājums, lai palīdzētu mums izvērtēt savu dzīves stilu un daudzās nabadzības formas šī brīža pasaules situācijā.
Pirms pāris mēnešiem pasaule sāka atgūties no pandēmijas radītās vētras, sākās ekonomikas atveseļošanās, kas būtu varējusi palīdzēt miljoniem cilvēku, kuri pazaudējot darbu, nonākuši trūkumā. Pavērās jauni apvāršņi, kad, saglabājot dziļi sirdīs sāpīgas atmiņas par aizgājušajiem mīļajiem tuviniekiem, beidzot radās perspektīva, kas solīja iespēju atgriezties pie tiešiem savstarpējiem sakariem, pie tikšanās bez ierobežojumiem un aizliegumiem. Bet, lūk, pie apvāršņa parādījās jauna katastrofa, uzspiežot pasaulei citu scenāriju.
Karš Ukrainā ir pievienojies reģionālajiem kariem, kuri pēdējā laikā ir nesuši nāvi un postu. Tomēr šajā gadījumā situācija ir sarežģītāka “lielvaras” tieša uzbrukuma dēļ, kas grib uzspiest savu gribu pretēji tautu pašnoteikšanās principam. Atkārtojas ainas no traģiskajām atmiņām, kurā atkal šīs pasaules dažu lielvaru savstarpēja šantāža nomāc cilvēces balsi, kas prasa mieru.
2. Cik daudz nabagu rada kara bezjēdzība! Kurp vien raugāmies, mēs redzam, ka varmācība skar neaizsargātākos un visvājākos. Cilvēku tūkstošu – pirmām kārtām jau zēnu un meiteņu – deportācijas, lai atrautu viņus no saknēm un uzspiestu citu identitāti. Atkal aktualizējas psalmista vārdi par Jeruzalemes izpostīšanu un jauno ebreju trimdu: “Pie Babilonas upēm tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Sionu. Tās zemes vītolos mēs pakārām savas cītaras. Jo tie, kas mūs aizveda, lūdza no mums tur dziesmas, un tie, kas mūs nomāca, līksmošanu: [..] Kā gan mēs dziedāsim Kunga dziesmu, svešajā zemē?” (Ps137, 1–4).
Miljoniem sieviešu, bērnu un vecāku cilvēku ir spiesti pārvarēt bombardēšanas briesmas, lai tikai paglābtos, meklējot patvērumu kā bēgļi kaimiņu valstīs. Cik daudzi tomēr paliek bruņotu konfliktu zonās, kur katra diena atnes bailes, līdz ar pārtikas, ūdens, medicīniskās aprūpes, bet galvenokārt – mīlestības trūkumu. Tādās situācijās prāts zaudē skaidrību, bet notikušā sekas skar neskaitāmus vienkāršus cilvēkus, kuri pievienojas jau tā milzīgajam trūkumcietēju skaitam. Kā lai šādos apstākļos rod īsto atbildi, kas nestu atvieglojumu un mieru tiem daudzajiem, kuri nonākuši nestabilitātes un nabadzības varā?
3. Cik gan pretrunīgā laikā tiek atzīmēta VI Vispasaules trūkumcietēju diena, kurā esam aicināti pārdomāt apustuļa Pāvila pamudinājumu uzlūkot Jēzu, kurš, “būdams bagāts, jūsu dēļ kļuva nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti” (2 Kor 8, 9). Apmeklējot Jeruzalemi, Pāvils tikās ar Pēteri, Jēkabu un Jāni, kuri lūdza viņu neaizmirst par nabagiem. Jeruzalemes kopiena bija nonākusi lielās grūtībās bada dēļ, kas bija piemeklējis valsti. Apustulis Pāvils nekavējoties organizēja naudas vākšanu, lai palīdzētu bada skartajiem. Korintas kristieši izrādījās ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Atbildot uz Pāvila lūgumu, katras nedēļas pirmajā dienā viņi savāca to, ko bija izdevies ietaupīt, un visi bija ļoti dāsni. Šķiet, ka laiks nav pavirzījies uz priekšu; arī mēs katru svētdienu Euharistijas svinību laikā atkārtojam šo pašu žestu, vācot ziedojumus, lai kopiena varētu nodrošināt vistrūcīgāko cilvēku vajadzības. Tā ir zīme, ko kristieši vienmēr ir īstenojuši ar prieku un lielu atbildības sajūtu, lai nodrošinātu ikvienam brālim un māsai vajadzīgos iztikas līdzekļus. To apliecināja jau svētā Justīna stāstījums, kurš otrajā gadsimtā ķeizaram Antonijam Pijam kristiešu svētdienas svinēšanu apraksta šādi: “Tā saucamajā Saules dienā mēs visi – pilsētu un lauku iedzīvotāji, pulcējamies kopā un lasām apustuļu atmiņas vai praviešu rakstus, cik atļauj laiks. [..] Tad notiek konsekrētās Euharistijas sadalīšana un izdalīšana, bet diakoni nogādā to tiem, kuri nav klāt. Turīgie un tie, kuri grib, brīvi ziedo, katrs, ko vēlas, un viss savāktais tiek nodots priesterim. Viņš gādā par bāreņiem, atraitnēm, tiem, kuri ir trūcīgi slimības vai kādu citu iemeslu dēļ, ieslodzītajiem, ārzemniekiem, kuri ir kopā ar mums: vārdu sakot, viņš rūpējas par ikvienu grūtībās nonākušo.” (Pirmā apoloģija LXVII, 1–6).
4. Atgriežoties pie korintiešu kopienas, jāatzīst, ka pēc sākotnējā entuziasma, viņu iesaistīšanās sāka samazināties, un apustuļa ierosinātā iniciatīva zaudēja savu vērienīgumu. Tieši tas mudināja Pāvilu atkal dedzīgi aicināt vākt ziedojumus: “tagad izpildiet to arī darbā, lai labprātīgai gribai seko arī izpildīšana no tā, kas jums ir” (2 Kor 8, 11).
Es šobrīd domāju par to gatavību, kādu pēdējos gados ir parādījušas veselas tautas, uzņemot miljoniem bēgļu no Tuvajiem Austrumiem, no Centrālās Āfrikas un tagad no Ukrainas. Ģimenes ir plaši vērušas savu māju durvis, nodrošinot vietu citām ģimenēm, un kopienas ir nesavtīgi uzņēmušas sievietes un bērnus, dāvājot viņiem pienācīgu cieņu. Tomēr, jo vairāk ieilgst šis konflikts, jo apgrūtinošākas kļūst tā sekas. Tautas, kuras ir uzņēmušas bēgļus, aizvien vairāk pagurst, cenšoties nodrošināt nemitīgu palīdzību – ģimenes un kopienas arvien vairāk izjūt stāvokļa smagumu, kas ir vairāk nekā ārkārtas situācija. Tas ir brīdis nezaudēt dūšu, bet atjaunot sākotnējo motivāciju. Darbs, kuru esam iesākuši, ir jāpaveic līdz galam ar tādu pašu atbildības sajūtu.
5. Patiesībā tieši tā ir solidaritāte: dalīties ar mazumu, kas mums ir, ar tiem, kam nav nekā, – tā, lai neviens neciestu trūkumu. Jo vairāk pieaug kopības sajūta un kopība kā dzīves stils, jo vairāk attīstās solidaritāte. No otras puses, jāatzīmē, ka ir valstis, kurās daudzās ģimenēs pēdējās desmitgadēs vērojams būtisks labklājības pieaugums, tās ir sasniegušas dzīves līmeņa stabilitāti. Šis pozitīvais rezultāts radies, pateicoties personīgai iniciatīvai, kā arī likumiem, kas ir atbalstījuši ekonomisko izaugsmi apvienojumā ar konkrētu stimulu ģimenes politikai un sociālajai atbildībai. Sasniegtajā drošības un stabilitātes līmenī viņi tagad var dalīties ar tiem, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas un valsti, lai izglābtos un izdzīvotu. Kā pilsoniskās sabiedrības locekļi, mēs nemitīgi aicinām iedzīvināt brīvības, atbildības, brālīguma un solidaritātes vērtības. Kā kristieši mēs vienmēr atrodam savas identitātes un darbības pamatu žēlsirdībā, ticībā un cerībā.
6. Interesanti atzīmēt, ka apustulis Pāvils nevēlas uzspiest kristiešiem žēlsirdības darbu pildīšanu. Viņš patiesībā raksta: “To es nesaku pavēlēdams” (2 Kor 8, 8), drīzāk viņš vēlas “pārbaudīt jūsu mīlestības patiesīgumu”, pievēršot uzmanību un rūpējoties par nabadzīgajiem (sal. turpat). Pāvila lūgums noteikti balstās vajadzībā pēc konkrētas palīdzības, taču viņa nodoms sniedzas tālāk. Viņš aicina vākt ziedojumus tā, lai tas kļūtu par mīlestības zīmi, par ko ir liecinājis pats Jēzus. Citiem vārdiem sakot, visspēcīgākais motīvs dāsnumam pret nabagiem ir paša Dieva Dēla izvēlē, kurš vēlējās kļūt nabags.
Apustulis nebaidās apliecināt, ka šī Kristus izvēle, “sevis iztukšošana” ir “žēlastība”, precīzāk – “mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība” (2 Kor 8, 9), un tikai to pieņemot, mēs varam izpaust savu ticību konkrēti un konsekventi. Šajā jautājumā visa Jaunās Derības mācība ir vienota un atspoguļojas arī apustuļa Jēkaba vārdos: “Esiet vārda izpildītāji, bet ne tikai klausītāji, paši sevi apmānīdami. Jo, ja kāds ir vārda klausītājs, bet ne izpildītājs, tas līdzīgs vīram, kas skata savus sejas vaibstus spogulī. Sevi aplūkojis, tas aiziet un tūliņ aizmirst, kāds viņš bija. Bet kas uzmanīgi ieskatās pilnīgās brīvības likumā un paliek tanī, tas nav palicis aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā” (Jēk 1, 22–25).
7. Saskarsmē ar nabagiem, vārdi ir lieki – svarīgi ir atrotīt piedurknes un īstenot savu ticību ar konkrētu iesaistīšanos, nevis novelt to uz citiem. Taču reizēm var iezagties zināma laiskuma forma, kas izraisa neatbilstošu nostāju, kā piemēram, vienaldzību pret nabagiem. Gadās, ka daži kristieši, pārāk pieķeroties naudai, mēdz iestigt savas mantas un īpašumu nepareizā izmantošanā. Šīs situācijas atklāj vāju ticību, kā arī gausu un tuvredzīgu cerību.
Mēs zinām, ka problēma nav nauda pati par sevi, jo tā ir cilvēku ikdienas dzīves un sabiedrisko attiecību sastāvdaļa. Drīzāk mums ir jāizvērtē tā vērtība, kuru mēs tai piešķiram: tā nedrīkst kļūt par mūsu dzīves absolūtu, it kā galveno mērķi. Šāda pieķeršanās neļauj reālistiski uzlūkot savu ikdienu – tā aizēno mūsu skatienu un dara mūs aklus uz citu cilvēku vajadzībām. Ar kristieti vai kristīgo kopienu nevar notikt nekas kaitīgāks par ļaušanos bagātības elka spožumam, kā rezultātā esam ieslodzīti pārejošā un neizdevušās dzīves vīzijā.
Nav runa par to, lai nabadzīgajiem sniegtu sociālos pakalpojumus, kā tas bieži notiek, bet vajag rīkoties, lai nevienam netrūktu tas, kas ir nepieciešams. Ne jau aktīvisms glābj, bet gan sirsnīga un dāsna uzmanība, kura ļauj tuvoties nabadzīgajam kā brālim, kurš izstiepj roku, lai es varētu iziet no letarģijas, kurā esmu iekritis. Līdz ar to “nevienam nevajadzētu teikt, ka viņš paliek tālu no nabagiem tāpēc, ka viņa dzīves izvēles prasa veltīt vairāk uzmanības citām jomām. Šāda taisnošanās bieži sastopama akadēmiskajā, uzņēmējdarbības vai profesionālajā vidē un pat Baznīcas aprindās. [..] Neviens nevar justies atbrīvots no rūpēm par nabagiem un sociālo taisnīgumu” (Evangelii gaudium, 201). Pastāv steidzama vajadzība meklēt jaunus risinājumus, kas izvestu no tāda veida sociālās politikas nostājām, kā “politika attiecībā uz nabagiem, bet nekad ar nabagiem un nekad kā pašu nabagu politika, kas būtu daļa no projekta, kurš tuvinātu cilvēkus” (Fratelli tutti, 169). Savukārt mums jātiecas pieņemt apustuļa attieksmi, kurš rakstīja korintiešiem: “Jo nedrīkst būt tā, ka citu atvieglošana jūs novestu trūkumā; te jābūt vienlīdzībai.” (2 Kor 8, 13).
8. Pastāv zināms paradokss, kuru mūsdienās, tāpat kā agrāk, ir grūti pieņemt, jo tas ir pretrunā ar cilvēcisko loģiku: pastāv nabadzība, kas dara mūs bagātus. Atgādinot par Jēzus Kristus “žēlastību”, apustulis Pāvils vēlas apstiprināt to, ko Viņš pats sludināja, proti, ka patiesa bagātība nav krāt “sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog” (Mt 6, 19), bet gan savstarpēja mīlestība, kura ļauj mums vienam otra nastas nest tā, lai neviens nebūtu pamests vai izstumts. Lai savas ierobežotības un vājuma pieredze, kuru nesen piedzīvojām, un tagad arī kara traģēdija ar tās globālajām sekām iemāca mums kaut ko ļoti nozīmīgu: mēs šajā pasaulē neesam, lai tikai izdzīvotu, bet lai ikviens dzīvotu cieņpilnu un laimīgu dzīvi. Jēzus vēsts rāda mums ceļu un ļauj mums atklāt, ka pastāv nabadzība, kas pazemo un nogalina, un pastāv cita nabadzība – Viņa nabadzība, kas dara mūs brīvus un dāvā mieru.
Nabadzība, kura nogalina, ir netaisnības, ekspluatācijas, vardarbības un negodīgas resursu sadales meita. Tā ir izmisīga nabadzība, bez nākotnes, jo to uzspiež izmešanas kultūra, kas nedod ne izejas ceļus, ne perspektīvu. Tā ir nabadzība, kas ved uz galējā trūkuma stāvokli, atstājot postošu ietekmi arī uz garīgo dimensiju, kura bieži vien ir atstāta novārtā, taču ne tāpēc, ka nepastāv vai nav svarīga. Kad vienīgais likums ir tīrā peļņa dienas beigās, tad nekas vairs nekavē uz citiem raudzīties vienīgi kā ekspluatācijas objektiem – viņi kļūst tikai līdzekļi. Tad vairs nevar runāt par taisnīgu samaksu vai godīgu darba laiku, tad rodas jaunas verdzības formas, ieraujot cilvēkus, kuriem nav citas alternatīvas un kuri ir spiesti akceptēt šo toksisko netaisnību, lai savilktu kopā galus.
Savukārt nabadzība, kura dara mūs brīvus, ir tā, kas nāk no atbildīgas izvēles, kas ļauj atmest apgrūtinošo balastu un tiekties uz būtisko. Varam viegli apjaust daudzu cilvēku neapmierinātības sajūtu, ka viņu dzīvē iztrūkst kaut kas svarīgs , un viņi bezmērķīgi maldās, to meklējot. Cenšoties rast mierinājumu, ir jāpievēršas mazajiem, vājajiem, nabadzīgajiem, lai beidzot saprastu, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs. Tikšanās ar nabadzīgajiem ļauj pārvarēt daudzas raizes un nepamatotas bailes un nonākt pie tā, kas dzīvē ir patiesi svarīgs un ko neviens mums nevar nozagt: pie patiesas un nesavtīgas mīlestības. Pirms kļūt par mūsu žēlastības dāvanu saņēmējiem, nabadzīgie ir tie, kas mums palīdz atbrīvoties no nemiera un virspusējības valgiem.
Svētais Jānis Hrizostoms, Baznīcas tēvs un doktors, savās vēstulēs ļoti asi kritizēja kristiešu nostāju pret nabadzīgajiem: “Ja neesi pārliecināts, ka nabadzība var darīt tevi bagātu, tad padomā par savu Kungu un atmet šaubas. Ja Kungs nebūtu bijis nabags, tu nevarētu kļūt bagāts. Tas ir kaut kas pārsteidzošs: no nabadzības radās bagātība pārpilnībā. Pāvils ar “bagātību” (sal. 2 Kor 8, 9) saprot dievbijību, šķīstīšanos no grēkiem, taisnīgumu un svētumu, kā arī neskaitāmus citus labumus, kas mums tiek dāvāti tagad un mūžībā. Tas viss mums ir, pateicoties nabadzībai” (Homīlija par Otro vēstuli korintiešiem 17, 1).
9. Apustuļa Pāvila teksts, izvēlēts par šī gada Vispasaules trūkumcietēju dienas tēmu, parāda ticības dzīves milzīgo paradoksu: Kristus nabadzība dara mūs bagātus. Ja Pāvils spēja sniegt šo mācību, un Baznīca to izplata un liecina par to jau gadsimtiem, tad tas ir tāpēc, ka Dievs savā Dēlā Jēzū Kristū izvēlējās un gāja šo ceļu. Ja Kristus kļuva nabags mūsu dēļ, tad mūsu dzīve tiek izgaismota, pārveidota un iegūst vērtību, kuru pasaule nepazīst un nespēj dot. Jēzus bagātība ir Viņa mīlestība, kas nenoslēdzas ne pret vienu un iziet pretī visiem, it sevišķi atstumtajiem un tiem, kuriem trūkst nepieciešamā. Aiz mīlestības Viņš atteicās no sevis un kļuva cilvēkam līdzīgs. Aiz mīlestības pieņēma kalpa veidu, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei (sal. Fil 2, 6–8). Aiz mīlestības kļuva par “dzīvības maizi” (sal. Jņ 6, 35), lai nevienam netrūktu tas, kas ir nepieciešams, un lai ikviens varētu saņemt barību mūžīgai dzīvei. Mums, tāpat kā toreiz mācekļiem, liekas grūti pieņemt šo mācību (sal. Jņ 6, 60), taču Jēzus vārdi ir nepārprotami. Ja vēlamies, lai dzīve triumfē pār nāvi un lai cieņu neapdraud netaisnība, tad mums jāiet Kristus nabadzības ceļš, aiz mīlestības daloties savā dzīvē un savas dzīves maizē ar brāļiem un māsām, sākot ar vismazākajiem, ar tiem, kuriem trūkst pats nepieciešamākais. Tas ir ceļš, lai sasniegtu vienlīdzību, lai nabadzīgie būtu brīvi no trūkuma, bet bagātie no tukšības, jo ne vienā, ne otrā nav cerības.
10. Šī gada 15. maijā es kanonizēju brāli Šarlu de Fuko – cilvēku, kurš piedzima bagāts, bet atteicās no visa, lai sekotu Jēzum un kopā ar Viņu kļūtu nabags un brālis visiem. Viņa vientuļnieka dzīve vispirms Nācaretē, tad Sahāras tuksnesī, pilna klusuma, lūgšanas un dalīšanās, ir kristīgās nabadzības paraugliecība. Mums vajadzētu pārdomāt viņa teikto: “Nenicināsim nabadzīgos, mazos, strādniekus; viņi ir ne tikai mūsu brāļi Dievā, bet tie, kuri vispilnīgāk atdarina Jēzu Viņa ārējā dzīvē. Viņi ideāli reprezentē Jēzu, Nācaretes Strādnieku. Viņi ir pirmdzimtie starp izvēlētajiem, pirmie aicinātie pie Pestītāja silītes. Viņi bija Jēzus ikdienas pavadoņi: no dzimšanas līdz nāvei. [..] Godāsim viņus, godāsim viņos Jēzus un Viņa svēto vecāku tēlu [..]. Pieņemsim [stāvokli], ko Viņš izvēlējās sev [..]. Nekad nepārstāsim būt visā nabagi, nabago brāļi, nabago biedri, esam visnabadzīgākie no nabadzīgajiem kā Jēzus un, tāpat kā Viņš, mīlam nabagus un esam viņu vidū” (Komentāri sv. Lūkasa evaņģēlijam, 263). Brālim Šarlam tie bija ne tikai vārdi, bet arī konkrēts dzīves stils, kas pamudināja viņu savu dzīvības dāvanu dalīt ar Kristu.
Lai sestā Vispasaules trūkumcietēju diena kļūst mums par žēlastības iespēju, kas ļaus mums veikt personīgu un kopienas sirdsapziņas izmeklēšanu un pajautāt sev, vai Jēzus Kristus nabadzība ir uzticīgs mūsu dzīves pavadonis.
Romā, pie sv. Jāņa Laterānā, 2022. gada 13. jūnijā, sv. Antonija no Padujas piemiņas dienā