Viņa svētības pāvesta Franciska vēstījums VI Vispasaules trūkumcietēju dienā
2022. gada 13. novembrī, parastā liturģiskā laika 33. svētdienā. “Kristus jūsu dēļ kļuvis nabags” (sal. 2 Kor. 8, 9) 1.“Jēzus Kristus [..] jūsu dēļ kļuvis nabags” (sal. 2 Kor. 8, 9). Ar šiem vārdiem apustulis Pāvils uzrunā pirmos kristiešus Korintā, iedrošinot viņus izrādīt solidaritāti ar brāļiem un māsām trūkumā. Vispasaules trūkumcietēju diena arī šajā gadā kļūst kā pozitīvs izaicinājums, lai palīdzētu mums izvērtēt savu dzīves stilu un daudzās nabadzības formas šī brīža pasaules situācijā. Pirms pāris mēnešiem pasaule sāka atgūties no pandēmijas radītās vētras, sākās ekonomikas atveseļošanās, kas būtu varējusi palīdzēt miljoniem cilvēku, kuri pazaudējot darbu, nonākuši trūkumā. Pavērās jauni apvāršņi, kad, saglabājot dziļi sirdīs sāpīgas atmiņas par aizgājušajiem mīļajiem tuviniekiem, beidzot radās perspektīva, kas solīja iespēju atgriezties pie tiešiem savstarpējiem sakariem, pie tikšanās bez ierobežojumiem un aizliegumiem. Bet, lūk, pie apvāršņa parādījās jauna katastrofa, uzspiežot pasaulei citu scenāriju. Karš Ukrainā ir pievienojies reģionālajiem kariem, kuri pēdējā laikā ir nesuši nāvi un postu. Tomēr šajā gadījumā situācija ir sarežģītāka “lielvaras” tieša uzbrukuma dēļ, kas grib uzspiest savu gribu pretēji tautu pašnoteikšanās principam. Atkārtojas ainas no traģiskajām atmiņām, kurā atkal šīs pasaules dažu lielvaru savstarpēja šantāža nomāc cilvēces balsi, kas prasa mieru. 2. Cik daudz nabagu rada kara bezjēdzība! Kurp vien raugāmies, mēs redzam, ka varmācība skar neaizsargātākos un visvājākos. Cilvēku tūkstošu – pirmām kārtām jau zēnu un meiteņu – deportācijas, lai atrautu viņus no saknēm un uzspiestu citu identitāti. Atkal aktualizējas psalmista vārdi par Jeruzalemes izpostīšanu un jauno ebreju trimdu: “Pie Babilonas upēm tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Sionu. Tās zemes vītolos mēs pakārām savas cītaras. Jo tie, kas mūs aizveda, lūdza no mums tur dziesmas, un tie, kas mūs nomāca, līksmošanu: [..] Kā gan mēs dziedāsim Kunga dziesmu, svešajā zemē?” (Ps137, 1–4). Miljoniem sieviešu, bērnu un vecāku cilvēku ir spiesti pārvarēt bombardēšanas briesmas, lai tikai paglābtos, meklējot patvērumu kā bēgļi kaimiņu valstīs. Cik daudzi tomēr paliek bruņotu konfliktu zonās, kur katra diena atnes bailes, līdz ar pārtikas, ūdens, medicīniskās aprūpes, bet galvenokārt – mīlestības trūkumu. Tādās situācijās prāts zaudē skaidrību, bet notikušā sekas skar neskaitāmus vienkāršus cilvēkus, kuri pievienojas jau tā milzīgajam trūkumcietēju skaitam. Kā lai šādos apstākļos rod īsto atbildi, kas nestu atvieglojumu un mieru tiem daudzajiem, kuri nonākuši nestabilitātes un nabadzības varā? 3. Cik gan pretrunīgā laikā tiek atzīmēta VI Vispasaules trūkumcietēju diena, kurā esam aicināti pārdomāt apustuļa Pāvila pamudinājumu uzlūkot Jēzu, kurš, “būdams bagāts, jūsu dēļ kļuva nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti” (2 Kor 8, 9). Apmeklējot Jeruzalemi, Pāvils tikās ar Pēteri, Jēkabu un Jāni, kuri lūdza viņu neaizmirst par nabagiem. Jeruzalemes kopiena bija nonākusi lielās grūtībās bada dēļ, kas bija piemeklējis valsti. Apustulis Pāvils nekavējoties organizēja naudas vākšanu, lai palīdzētu bada skartajiem. Korintas kristieši izrādījās ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Atbildot uz Pāvila lūgumu, katras nedēļas pirmajā dienā viņi savāca to, ko bija izdevies ietaupīt, un visi bija ļoti dāsni. Šķiet, ka laiks nav pavirzījies uz priekšu; arī mēs katru svētdienu Euharistijas svinību laikā atkārtojam šo pašu žestu, vācot ziedojumus, lai kopiena varētu nodrošināt vistrūcīgāko cilvēku vajadzības. Tā ir zīme, ko kristieši vienmēr ir īstenojuši ar prieku un lielu atbildības sajūtu, lai nodrošinātu ikvienam brālim un māsai vajadzīgos iztikas līdzekļus. To apliecināja jau svētā Justīna stāstījums, kurš otrajā gadsimtā ķeizaram Antonijam Pijam kristiešu svētdienas svinēšanu apraksta šādi: “Tā saucamajā Saules dienā mēs visi – pilsētu un lauku iedzīvotāji, pulcējamies kopā un lasām apustuļu atmiņas vai praviešu rakstus, cik atļauj laiks. [..] Tad notiek konsekrētās Euharistijas sadalīšana un izdalīšana, bet diakoni nogādā to tiem, kuri nav klāt. Turīgie un tie, kuri grib, brīvi ziedo, katrs, ko vēlas, un viss savāktais tiek nodots priesterim. Viņš gādā par bāreņiem, atraitnēm, tiem, kuri ir trūcīgi slimības vai kādu citu iemeslu dēļ, ieslodzītajiem, ārzemniekiem, kuri ir kopā ar mums: vārdu sakot, viņš rūpējas par ikvienu grūtībās nonākušo.” (Pirmā apoloģija LXVII, 1–6). 4. Atgriežoties pie korintiešu kopienas, jāatzīst, ka pēc sākotnējā entuziasma, viņu iesaistīšanās sāka samazināties, un apustuļa ierosinātā iniciatīva zaudēja savu vērienīgumu. Tieši tas mudināja Pāvilu atkal dedzīgi aicināt vākt ziedojumus: “tagad izpildiet to arī darbā, lai labprātīgai gribai seko arī izpildīšana no tā, kas jums ir” (2 Kor 8, 11). Es šobrīd domāju par to gatavību, kādu pēdējos gados ir parādījušas veselas tautas, uzņemot miljoniem bēgļu no Tuvajiem Austrumiem, no Centrālās Āfrikas un tagad no Ukrainas. Ģimenes ir plaši vērušas savu māju durvis, nodrošinot vietu citām ģimenēm, un kopienas ir nesavtīgi uzņēmušas sievietes un bērnus, dāvājot viņiem pienācīgu cieņu. Tomēr, jo vairāk ieilgst šis konflikts, jo apgrūtinošākas kļūst tā sekas. Tautas, kuras ir uzņēmušas bēgļus, aizvien vairāk pagurst, cenšoties nodrošināt nemitīgu palīdzību – ģimenes un kopienas arvien vairāk izjūt stāvokļa smagumu, kas ir vairāk nekā ārkārtas situācija. Tas ir brīdis nezaudēt dūšu, bet atjaunot sākotnējo motivāciju. Darbs, kuru esam iesākuši, ir jāpaveic līdz galam ar tādu pašu atbildības sajūtu. 5. Patiesībā tieši tā ir solidaritāte: dalīties ar mazumu, kas mums ir, ar tiem, kam nav nekā, – tā, lai neviens neciestu trūkumu. Jo vairāk pieaug kopības sajūta un kopība kā dzīves stils, jo vairāk attīstās solidaritāte. No otras puses, jāatzīmē, ka ir valstis, kurās daudzās ģimenēs pēdējās desmitgadēs vērojams būtisks labklājības pieaugums, tās ir sasniegušas dzīves līmeņa stabilitāti. Šis pozitīvais rezultāts radies, pateicoties personīgai iniciatīvai, kā arī likumiem, kas ir atbalstījuši ekonomisko izaugsmi apvienojumā ar konkrētu stimulu ģimenes politikai un sociālajai atbildībai. Sasniegtajā drošības un stabilitātes līmenī viņi tagad var dalīties ar tiem, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas un valsti, lai izglābtos un izdzīvotu. Kā pilsoniskās sabiedrības locekļi, mēs nemitīgi aicinām iedzīvināt brīvības, atbildības, brālīguma un solidaritātes vērtības. Kā kristieši mēs vienmēr atrodam savas identitātes un darbības pamatu žēlsirdībā, ticībā un cerībā. 6. Interesanti atzīmēt, ka apustulis Pāvils nevēlas uzspiest kristiešiem žēlsirdības darbu pildīšanu. Viņš patiesībā raksta: “To es nesaku pavēlēdams” (2 Kor 8, 8), drīzāk viņš vēlas “pārbaudīt jūsu mīlestības patiesīgumu”, pievēršot uzmanību un rūpējoties par nabadzīgajiem (sal. turpat). Pāvila lūgums noteikti balstās vajadzībā pēc konkrētas palīdzības, taču viņa nodoms sniedzas tālāk. Viņš aicina vākt ziedojumus tā, lai tas kļūtu par mīlestības zīmi, par ko ir liecinājis pats Jēzus. Citiem vārdiem sakot, visspēcīgākais motīvs dāsnumam pret nabagiem ir paša Dieva Dēla izvēlē, kurš vēlējās kļūt nabags.