Projekta “Sper soli pasaulē” ietvaros izveidoti video sociālie stāsti bērnu un jauniešu ar autiska spektra traucējumiem (AST) vecākiem, asistentiem un pedagogiem. Video sociālie stāstu izmantošana veicina bērnu, jauniešu un pieaugušo ar AST pozitīvu uzvedību sadzīvē un sabiedriskās vietās. Tie palīdz saprast vienkāršas un sarežģītas sadzīves situācijas, iemācīties sabiedrībā pieņemtās normas, sekmē komunikācijas un saziņas iemaņas, līdz ar to – bērnu un jauniešu ar AST integrāciju sabiedrībā.
Projekts tika īstenots no 2017.gada 1.marta līdz 10.novembrim, pateicoties Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta sabiedrības integrācijas projektu konkursa finansējumam .
Video sociālie stāstu tēmas – emocijas, pārtikas veikals, skola, lidosta, stomatologs, spēles, sabiedriskais transports, kafejnīcas apmeklējums, frizētava, atrakciju parks un apģērbu un apavu pirkšana.
Video sociālie stāsti ir pieejami Caritas Latvija youtube kanālā.
Kas ir sociālie stāsti?
Sociālie stāsti ir metode, kas palīdz bērniem un pusaudžiem saprast dažādas sociālās situācijas, kā arī attīsta empātijas spējas izprast citu cilvēku rīcību, domas un jūtas. Sociālos stāstus radīja Kerola Greja (Carol Gray) 1991. gadā kā metodi palīdzībai bērniem ar autiska spektra traucējumiem. Sociālie stāsti drīz vien pierādīja sevi kā veiksmīga izglītošanas un atbalsta metode ne vien bērniem ar autismu, bet arī citiem bērniem un jauniešiem, kuriem jāpalīdz tikt skaidrībā ar dažādām mūsu dzīves situācijām. Tie var būt rakstiski stāsti, ar attēliem veidoti un papildināti stāsti vai stāsti nelielu videofilmiņu veidā. Sociālo stāstu mērķis nav nosodīt, pamācīt vai izrīkot. Tie sniedz draudzīgu informāciju, kas pastāsta un izskaidro nerakstītos sociālos likumus, ko parasti uzskatām par pašsaprotamiem. Metode palīdz izprast, kā labāk rīkoties dažādās dzīves situācijās – gan ikdienišķās, kā piemēram, sasveicināšanās no rīta, pārvietošanās sabiedriskajā transportā utml., gan arī neikdienišķās, kuras mēs ceram, ka bērns nekad nepieredzēs, piemēram, apmaldīšanās lidostā. Gan vecāki, gan bērni jutīsies drošāki, ja viņi jau iepriekš zinās, kā rīkoties.
Kam tie domāti?
Sociālie stāsti var būt noderīgi:
1) bērniem un jauniešiem ar autiska spektra traucējumiem. Viena no pamatproblēmām autiska spektra traucējumu gadījumā ir grūtības izprast citu cilvēku domas, jūtas, rīcību un tās motivāciju. Tāpēc sociālie stāsti var būt viens no palīdzības veidiem, kā draudzīgā veidā paskaidrot notiekošo.
2) bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, kuriem ir grūtības izprast dažādas dzīves situācijas. Cilvēkiem, kas ir ļoti introverti, nedroši un kautrīgi, ar traumatisku vai nepietiekamu sociālo pieredzi bērnībā, mēdz būt grūtības saprast, kā jārīkojas vai kādi ir citu cilvēku rīcības motīvi. Ir ģimenes, kuras dzīvo sociālā izolācijā. Nonākot skolā septiņu gadu vecumā, bērnam var pietrūkt prasmju un dzīves pieredzes par to, kā uzvesties vai rīkoties atsevišķās situācijās.
3) sociālie stāsti var būt noderīgi bērnudārziem, parastajām un speciālajām izglītības iestādēm, kā arī skolām ar iekļaujošo izglītību. Sociālos stāstus var izmantot gan psihologa, gan sociālā pedagoga praksē, individuālās konsultācijās un arī darbā ar grupu – klasē, bērnudārzā.
Kādās situācijās tos lieto?
Sociālos stāstu metode ir lietojama praktiski visās situācijās, kurās bērniem un pusaudžiem ir jāizskaidro, kas notiek, kāpēc citi tā rīkojas un kas jādara viņam pašam. Tos var izmantot, izskaidrojot kādu jaunu jēdzienu, piemēram, draudzība, cieņa. Sociālie stāsti ir ļoti iedrošinoši un palīdz bērniem justies drošākiem. Bieži vien arī justies drošākiem par lietām, kuras viņi it kā jau zina, bet varbūt kautrējas, piemēram, kā sveicināties vai lūgt palīdzību.
Kā lietot sociālo stāstu metodi?
Sociālie stāsti bieži tiek rakstīti vai filmēti konkrētam bērnam, bet tos var veidot arī grupai vai klasei. Stāstus iespējams lasīt priekšā gan atsevišķam bērnam, gan visai klasei, ieteicams – draudzīgā, mierīgā, sirsnīgā gaisotnē. Sociālos stāstus nevajadzētu izmantot kā disciplinēšanas līdzekli, lai bērnu sodītu par nepareizu uzvedību ar mērķi parādīt, kā jāuzvedas pareizi. Tie nav jālieto, lai moralizētu. To mērķis nav panākt bērnu paklausību, bet gan veicināt mācīšanās procesu. Pēc filmiņas noskatīšanās vai stāstu izlasīšanas var iedrošināt bērnu pašam izspēlēt lomas vai arī attēlot situāciju ar lellēm. Tas ļauj bērnam labāk sagatavoties gaidāmajam notikumam, saprast, kas un kāpēc notiks, kā arī būt gatavam sajūtām, kuras viņš varētu piedzīvot. Kad bērns ir noskatījies filmiņu, izmēģinājis lomu spēli un mēģinājis iejusties reālajā situācijā, būtiski ir bērnu uzslavēt, ka viņam labi izdodas. Līdz ar to sociālie stāsti veicina dzīvu un sirsnīgu komunikāciju starp pieaugušo un bērnu.