Caritas.lv

Brīvprātīgās pārdomas I – Svētā Mise

Aprūpes centra “Gaiļezers” iemītniekiem pirms striktajiem pandēmijas laika ierobežojumiem bija iespēja vienu reizi mēnesī piedalīties dievkalpojumā, kas tika noturēts lūgšanu telpā. Nāca gan katoļu priesteri, gan luterāņu un pareizticīgo mācītāji. Braukt uz baznīcu, ņemt dalību Svētajā Misē, ir kā spirdzinošs ūdens malks, saviļņojošs pārdzīvojums, sengaidītā mierinājuma un saņemtā stiprinājuma lielā iespēja.

Atnāku laicīgi, pieci seniori jau saposušies un gatavi braukšanai, gaida vestibilā. Pēc vienas kundzītes jābrauc pakaļ uz 5. stāvu. Helēna ir dziļi ticīgs cilvēks, nepacietīgi gaida un pārdzīvo, vai tik viņa nav aizmirsta. Braucam ar divām vieglajām mašīnām, ratiņkrēsli jāatstāj, taču tas seniorus neattur – spieķīši un palīdzīgas rokas sniedz vajadzīgo atbalstu. Ienākot baznīcā vienmēr ir sajūta, ka tiek pārkāpts pelēkās ikdienas rūpju un nastu slieksnis, te katrs viens un visi kopā satiekas lūgšanā. Lūdz žēlastību, spēku, veselību, mieru un mīlestību kā savā dzīvē, tā arī visā pasaulē. Lūdz par sevi un lūdz par citiem. Šis laiks daudziem licis saprast, cik lielā mērā esam saistīti un atkarīgi viens no otra. Apbrīnojami kupls un skaists ir Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas jauktā kora skanējums. Vienu brīdi dzied tikai vīru balsis, kas fascinē tāpat kā mūku dziedājumi – tik varens, neizprotams un pārpasaulīgs spēks tajos apslēpts. Kā jau svētdienas galvenā Mise – diezgan gara. Beigās saņemam arī Sakramentu un svētību. Helēnai dikti sāp ceļi, taču gandarījums ir tik liels un pozitīvu iespaidu tik daudz, ka vārdos nemaz nevar visu izteikt. Kad pārvietošanās šķēršļi veiksmīgi pārvarēti, atgriežamies ar senioriem atpakaļ. Pusdieniņas, tiesa, drusku padzisušas, gaida istabiņās uz galdiņiem. Šī svētdiena nav tāda kā visas citas. Šī svētdiena ir Svētā diena…