Šā gada 15. novembrī, atsaucoties pāvesta Franciska aicinājumam, daudzas kristiešu draudzes pasaulē jau ceturto reizi atzīmēja Vispasaules trūkumcietēju dienu, lai veltītu īpašu uzmanību tiem, kurus šīs pasaules varenie nesaredz un nesadzird.
Šā gada pāvesta vēstījuma temats ņemts no Sīraha dēla grāmatas Vecajā Derībā un šā brīža kontekstā kļuvis īpaši aktuāls: “Izstiep savu roku pretī nabagam” (Sīr 7, 32). Pasaulē plosās viena no primitīvākajām dzīvības formām – vīruss, paralizējot ierasto dzīvi, valstu atbildīgās institūcijas izdod nepieciešamos rīkojumus tā ātrākai savaldīšanai, pulcēšanās un fizisks rokas pieskāriens šobrīd liegts, arī kopīgs mielasts var no priecīgas kopā būšanas izvērsties par slimības un nelaimes cēloni, bet vai tas nozīmē aizvērt sirdi, pametot trūcīgo šajā laikā vienu un bez palīdzības? “Caritas” grupas visā pasaulē pielāgojas jaunajiem apstākļiem un turpina palīdzēt trūcīgajiem.
Arī Jēkaba katedrāles draudzes “Caritas” turpina aprūpēt savus trūcīgos un 15. novembra novakarē aicināja tos sanākt pie citāda mielasta – Dieva Vārda un Euharistijas galda Svētajā Misē. Vakara Svēto Misi svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, par muzikālo ietērpu rūpējās svētā Kamila lūgšanu grupas dalībnieces, un jāpiemin, ka šīs lūgšanu grupas dalībnieki kalpo slimnīcās, sniedzot roku tiem, kam trūkst veselības.
Savā homīlijā, komentējot Svēto Rakstu lasījumus un pāvesta vēstījumu, arhibīskaps norādīja, ka Evaņģēlija (Mt 25, 14-30) līdzība par talentiem atklāj horizontālo kristīgās dzīves aspektu cilvēku attiecībās, uzdevumu mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Mēs katrs pats esam kā talents, jo jau ieņemšanas brīdī cilvēks saņem “starta paketi” – nepieciešamo fizisko, psiholoģisko un garīgo potenciālu, sacīja arhibīskaps, bet rodas jautājums, kā dzīves laikā iesākuma šis “iesākuma komplekts” tiek attīstīts un pielietots.
Atsaucoties uz pāvesta vēstījumu, arhibīskaps minēja arī vairākus došanas un rokas pielietojuma veidus – tā var būt roka, kas nes nāvi un postu, izdala narkotikas, dod kukuli, un ir svarīgi, lai šī roka ir tuvākmīlestības instruments. Roka arī ir talents, lai ar to darītu labu, dotu īstajam, iepazīstot trūkumcietēju vajadzības, un Kungs reiz jautās, kā esi lietojis savu roku. Arhibīskapa teiktais ļauj arī saprast šī brīža situācijas smagumu un vērtību maiņu – par neaptveramu, ilgotu dāvanu kļūst otra rokas pieskāriens, apskāviens, siltums, jo pat ģimenēs, kur tas ir iespējams, bailes bieži neļauj sniegt otram tik nepieciešamās maiguma izpausmes.
Arhibīskaps savā homīlijā nevairījās arī no grūtās Covid-19 pandēmijas tēmas, un, komentējot pāvesta vēstījumu, atgādināja, ka vīruss sācis ne tikai graut mūsu pierasto stabilitāti, bet ir arī atraisījis cilvēku pozitīvo potenciālu – tās ir medicīnas darbinieku un garīdznieku rokas, kuras darbojas, lai gādātu cietējiem zāles un mierinājumu, visu labas gribas cilvēku rokas, kuras atvērtas, lai palīdzētu tuvākajam šajā laikā un tuvinātu epidēmijas pārvarēšanas brīdi.
Homīlijas noslēgumā arhibīskaps aktualizēja pirmā lasījuma (Sak 31, 10-13, 19-20, 30) vārdus par krietno sievieti, izceļot Rakstos pieminētās īpašības – čaklumu un uzticamību – vīra sirds var uz viņu paļauties, viņa ir nomodā par vīra namturību, un vai tās nav īpašības, kuras vīri cer ieraudzīt savās izredzētajās visos laikos un gadsimtos?
Kā ļoti nozīmīgu sievietes talentu viņš izcēla senajā Radīšanas dienā paša Kunga doto uzdevumu būt par palīgu vīrietim, iedvesmot viņu uz lieliem, varonīgiem darbiem, palīdzēt viņam noticēt saviem spēkiem. Nedaudz pieskaroties psalma vārdiem par auglīgo mātišķību, arhibīskaps norādīja, ka šajā sievietei dotajā spējā iedvesmot iemiesota arī mātes sūtība – palīdzēt cilvēkam, vīrietim izaugt, pilnībā īstenojot viņam dotās spējas. Arhibīskapa vārdi izgaismoja sievietes “starta paketi” un augšanas ceļu – būt pilntiesīgam, uzticamam palīgam vīrietim, un šajā kontekstā var izprast arī sievietes varu un atbildību – viņa var vīrieša roku atvērt tuvākā vajadzībām, mudinot viņu rūpēties par vājākajiem un viņa var šo roku arī aizvērt, rezervējot vīrieša devību tikai sev.
Uzrunā arhibīskaps pieskārās arī vīrieša sūtībai attiecībās ar sievieti – palīdzēt ieraudzīt viņai savu skaistumu, noticēt tam, lai tas var uzplaukt pilnā mērā, kā paredzēts Dieva plānā. Visai negaidīti, pat provocējoši izskanēja arhibīskapa atziņa, ka vīrietis bez sievietes atbalsta ir “liels trūkums” un arī sievietē bez vīrieša atbalsta zūd būtiskais, ko Kungs viņai piešķīris – tas nespēj izraisīties pilnos ziedos. Radīšanas stāsts vēstī, ka Kungs radīja cilvēku kā vīrieti un sievieti, tikai viņi abi kopā ir pilnais Dieva attēls.
Virspusēji raugoties, izvērstais pirmā lasījuma skaidrojums par vīrieti, sievieti un viņu būtisko nepieciešamību vienam pēc otra, šķiet neiederīgs Vispasaules tūkumcietēju dienas kontekstā, taču tas izgaismo pašlaik ļoti izplatītu, grūtu trūkuma un nabadzības veidu – otra cilvēka klātbūtnes trūkumu. Tādas otra cilvēka klātbūtnes trūkumu, kas ļauj kļūt par dzīvā Dieva attēlu un pilnībā īstenot savus talentus, vispirms mācoties dāvāt savu maigumu, rūpes un mīlestību pašam tuvākajam, iemīlētajam, kurā atspoguļojas Kunga vaiga skaistums, lai sirds augtu liela un spētu mīlēt daudzus, kuri nav tuvinieki un dažkārt šķiet pat nemīlami, bet kuriem ir nepieciešams sirds siltums un palīdzība.
Svētās Mises noslēgumā dažus sirsnīgus vārdus sacīja draudzes administrators Pauls Kļaviņš, pateicoties arhibīskapam, “Caritas” grupas brīvprātīgajiem un Jēkaba draudzes trūcīgajiem, kuri bija sanākuši Kunga namā pie Viņa galda, jo, kā ir teicis pāvests Francisks, viņi ir mūsu “pase” uz debesīm.
Pēc Svētās Mises draudzes trūcīgie saņēma dāvanas, kuras pasniedza “Caritas” grupas brīvprātīgie.
Jēkaba katedrāles “Caritas” grupas brīvprātīgie pateicas Z. Stankevičam, P. Kļaviņam un vikāram Aivaram Līcim par atbalstu un klātbūtni, nodibinājumam ”Caritas Latvija” par ziedotajām higiēnas precēm, NATO karavīriem no Spānijas par ziedoto pārtiku, brīvprātīgajiem kalpotājiem par viņu darbu un katram labas gribas cilvēkam, kurš šajā nenoteiktības pilnajā laikā ir sniedzis savu atvērto roku draudzes trūcīgajiem.
Stella Jurgena
Pārpublicēts no www.katolis.lv