Pāvesta Franciska vēstījums IV Vispasaules trūkumcietēju dienā
“Pasniedz roku nabagam” (sal. Sīr 7, 32) “Pasniedz roku nabagam” (sal. Sīr 7, 32). Sena gudrība piedāvā šos vārdus kā svētīgu likumu, kam dzīvē sekot. Šodien tie izskan ar visu savu saturisko spēku, pievēršot mūsu uzmanību būtiskajam un palīdzot pārvarēt vienaldzības barjeras. Nabadzība izpaužas dažādos veidolos, kas pieprasa uzmanību vienā īpašā aspektā: katrā no tiem mums ir iespēja satikt Kungu Jēzu, kurš atklāj savu klātbūtni vismazākajos brāļos (sal. Mt 25, 40). 1. Atvērsim Sīraha dēla grāmatu no Vecās Derības. Te mēs atrodam gudrības skolotāja vārdus, kurš dzīvoja aptuveni divsimt gadu pirms Kristus. Viņš meklēja gudrību, kas dara cilvēkus labākus un spējīgākus dziļāk izprast lietu būtību. Viņš to darīja Izraēla tautas smagu pārbaudījumu laikā, ciešanu, skumju un posta laikā, ko izraisīja svešas varas kundzība. Būdams stiprs ticībā, iesakņojies sentēvu tradīcijā, Sīrahs vispirms vērsās pie Dieva un lūdza gudrības dāvanu. Un Kungs neatteica viņam savu palīdzību. Jau no pirmajām grāmatas lappusēm autors sniedz padomus attiecībā uz daudzām konkrētām dzīves situācijām, viena no kurām ir nabadzība. Viņš uzstāj, ka grūtībās vajag paļauties uz Dievu: “Nelaimes brīdī nepārsteidzies. Pieķeries Kungam un neatkāpies, un mūža beigās tu būsi apveltīts ar daudziem pēcnācējiem. Lai kas tev gadītos, pieņem visu un pazemojumos esi pacietīgs, jo zeltu pārbauda ugunī, bet Dievam patīkamos – pazemojumu ēzē. Slimībās un trūkumā uzticies Viņam. Paļaujies uz Viņu, un Viņš tev palīdzēs, esi taisns savās gaitās un ceri uz Viņu! Jūs, kas bīstaties Kunga, gaidiet Viņa žēlastību un nenovirzieties sāņus, lai nepakristu.” (Sīr 2, 2–7) 2. Lapu pēc lapas mēs atklājam vērtīgu padomu krātuvi par to, kā rīkoties, esot tuvās attiecībās ar Dievu Radītāju, kurš mīl savu radību, ir taisnīgs un apredzības pilns pret visiem saviem bērniem. Šī nemitīgā atsaukšanās uz Dievu tomēr nenovērš uzmanību no konkrētā cilvēka, gluži pretēji – šīs abas lietas ir cieši saistītas. To skaidri parāda fragments, no kura ir ņemta šī gada vēstījuma tēma (sal. Sīr 7, 29–36). Lūgšana Dievam nav atdalāma no solidaritātes ar nabagiem un cietējiem. Lai Dievam mūsu pielūgsme būtu patīkama, ir jāatzīst, ka katra persona, pat vistrūcīgākā un nicinātākā, nes sevī Dieva attēlu. Tādējādi mēs saņemam Dieva svētības dāvanu, kuru piesaista devība, ko izrādām nabagiem. Tādēļ lūgšanai veltītais laiks nekad nevar kļūt par ieganstu tam, ka atstājam novārtā tuvāko, kurš atrodas grūtībās. Gluži pretēji: Kunga svētība nonāk pār mums un lūgšana sasniedz savu mērķi, kad tā tiek apvienota ar kalpošanu nabagiem. 3. Cik gan ļoti aktuāla arī mums ir šī Vecās Derības mācība! Tiešām – Dieva vārds pārsniedz telpu un laiku, reliģijas un kultūras. Dāsnums, kas atbalsta vājo, mierina nomākto, atvieglo ciešanas un atjauno cieņu tiem, kam tā atņemta, ir patiesi cilvēciskas dzīves priekšnosacījums. Izvēle pievērst uzmanību trūkumcietējiem un viņu dažādajām vajadzībām nevar būt atkarīga no laika resursiem vai privātām interesēm, nedz arī no bezpersoniskiem pastorāliem vai sociāliem projektiem. Dieva žēlastības spēku nedrīkst apslāpēt ar narcistisko tieksmi vienmēr pirmajā vietā likt sevi. Grūti ir vienmēr atcerēties par trūkumcietējiem, bet tas ir ļoti nepieciešams, ja mēs vēlamies piešķirt īsto virzienu mūsu personiskajai un sabiedrības dzīvei. Nav runa par daudzvārdību, bet gan par dievišķās mīlestības iedvesmotu konkrētu iesaisti. Katru gadu Vispasaules trūkumcietēju dienā es atkārtoju šo Baznīcas dzīves pamatpatiesību, jo nabagi ir un vienmēr būs pie mums (sal. Jņ 12, 8), lai palīdzētu mums pieņemt Kristus klātbūtni mūsu ikdienas dzīvē. 4. Tikšanās ar trūkumcietēju vienmēr mums ir izaicinājums un jautājums. Ko mēs varam darīt, lai novērstu vai vismaz remdētu viņa atstumtību un ciešanas? Kā mēs varam palīdzēt viņa garīgajā nabadzībā? Kristīgā kopiena ir aicināta iesaistīties šajā dalīšanās pieredzē, apzinoties, ka tā nevar šo uzdevumu deleģēt citiem. Lai palīdzētu nabagiem, mums pašiem ir svarīgi dzīvot evaņģēliskajā nabadzībā. Mēs nevaram uzskatīt, ka ar mums “viss ir kārtībā”, kamēr kāds no cilvēku saimes ir nobīdīts malā un kļūst kā ēna. Dieva tautai jāsadzird tik daudzo trūkumcietēju mēmais kliedziens, vienmēr un visur viņai jābūt gatavai dot nabagiem vārdu, solidarizēties un aizstāvēt viņus liekulības un tik daudzu nepiepildītu solījumu priekšā, kā arī aicināt viņus iesaistīties kopienas dzīvē. Tas tiesa, ka Baznīca nedod visaptverošus risinājumus, bet ar Kristus žēlastību tā piedāvā savu liecību un sadarbības žestus. Tāpat Baznīca jūt pienākumu norādīt uz to cilvēku vajadzībām, kuriem trūkst dzīvei nepieciešamā. Kristīgā tauta ir apņēmusies arvien atgādināt visiem par kopīgā labuma lielo vērtību, un tas tiek īstenots, cenšoties panākt, lai netiek aizmirsts neviens no tiem, kuru cilvēciskā cieņa tiek aizskarta viņu pamatvajadzībās. 5. Rokas pasniegšana ļauj pieredzēt, vispirms pašam sniedzējam, ka mēs spējam darīt lietas, kas piešķir dzīvei jēgu. Cik daudz pasniegtu roku mēs redzam katru dienu! Diemžēl arvien biežāk steiga ievelk mūs vienaldzības virpulī tādā mērā, ka nespējam novērtēt to labo, kas ik dienas tiek veikts neuzkrītoši un ļoti dāsni. Gadās, ka tikai tad, kad notikumi izjauc mūsu dzīves gaitu, acis kļūst spējīgas saskatīt labestību “svētajos mums blakus”, kuri “dzīvo tuvu mums un ir Dieva klātbūtnes atspulgs” (Gaudete et exsultate, 7), bet par kuriem neviens nerunā. Sliktas ziņas aizpilda laikrakstu lappuses, internetu un televīzijas ekrānus tik lielā mērā, ka šķiet, ļaunums valda neierobežoti. Tā tomēr nav. Protams, netrūkst ļaunprātības un vardarbības, izmantošanas un korupcijas, tomēr dzīve pārsvarā ir caurausta ar cieņpilnu attieksmi un dāsnumu, kas ne tikai līdzsvaro ļaunumu, bet iedvesmo pacelties tam pāri un piepilda sirdis ar cerību. 6. Pasniegta roka ir zīme; tā ir zīme, kas acumirklī norāda uz tuvumu, solidaritāti un mīlestību. Šajos mēnešos, kad visa pasaule bija vīrusa valgos, kas nesa sāpes un nāvi, izmisumu un apmulsumu, cik gan daudz pasniegtu roku mēs esam redzējuši! Ārsta pasniegtā roka, kurš rūpējas par katru pacientu, mēģinot atrast īstās zāles. Medmāsas vai medbrāļa pasniegtā roka, kuri strādā virsstundas, lai aprūpētu slimos. To cilvēku pasniegtā roka, kuri strādā administrācijā un nodrošina līdzekļus, lai glābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. Farmaceita pasniegtā roka, kurš, pakļaujot riskam sevi, sniedz palīdzību tik daudziem. Priestera pasniegtā roka, kurš ar sāpju pilnu sirdi sniedz svētību. Brīvprātīgā pasniegtā roka, palīdzot tiem, kuri dzīvo uz ielas, vai tiem, kuriem gan ir jumts virs galvas, tomēr nav, ko ēst. To vīriešu un sieviešu pasniegtā roka, kuri nodrošina neatliekamos pakalpojumus un rūpējas par drošību. Un mēs varētu uzskaitīt vēl daudzas pasniegtas rokas, izveidot labo darbu litāniju. Visas šīs rokas ir metušas izaicinājumu