Pāvesta Franciska vēstījums trešajā Vispasaules trūkumcietēju dienā 2019. gada 17. novembrī
Nabagu cerība nemūžam nezudīs 1. “Nabagu cerība nemūžam nezudīs.” (Ps 9:19) Šie psalma vārdi vienmēr saglabā savu aktualitāti. Tie pauž spēcīgu patiesību – ticība vislielāko iespaidu atstāj tieši uz nabago sirdīm, atjaunojot netaisnības, ciešanu un dzīves neskaidrību priekšā pazaudēto ticību. Psalmists apraksta gan nabago stāvokli, gan to cilvēku augstprātību, kuri viņus apspiež (sal. Ps 10, 1–10). Viņš atsaucas uz Dieva spriedumu atjaunot taisnību un uzvarēt ļaunumu (sal. Ps 10, 14–15). Viņa vārdos mēs dzirdam mūžsenu jautājumu atbalsi. Kā gan Dievs var paciest šādu nevienlīdzību? Kā Viņš var pieļaut tādu pazemojumu un nenākt nabagiem palīgā? Kāpēc Viņš ļauj apspiedējiem pieaugt labklājībā, nesodot viņu rīcību, īpaši noraugoties uz nabago ciešanām? Šis psalms tika uzrakstīts straujas ekonomiskās attīstības laikā, kas, kā bieži mēdz notikt, noveda pie nopietnas sociālas nevienlīdzības. Netaisnīgā labumu sadale radīja milzīgu daudzumu nabago, kuru apstākļi šķita vēl jo dramatiskāki, ja tika salīdzināti ar dažu priviliģēto saņemto bagātību. Psalmists, vērojot situāciju, cenšas iezīmēt situāciju tik reālistiski, cik vien iespējams. Tas bija laiks, kad augstprātīgi un bezdievīgi cilvēki vajāja nabagos, cenšoties sagrābt no viņiem pat to mazumiņu, kas viņiem piederēja, un iegūt viņus sev verdzībā. Mūsdienās situācija nemaz nav krasi atšķirīga. Ekonomiskā krīze nav traucējusi lielām cilvēku grupām uzkrāt bagātības, kas šķiet vēl nepareizāk, redzot milzīgo daudzumu nabagu, kas ir mūsu pilsētu ielās, kam nereti trūkst iespēju apmierināt savas pamatvajadzības un kas reizēm tiek apsmieti un izmantoti. Šeit nāk prātā Atklāsmes grāmatas vārdi: “Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl 3, 17) Gadsimti iet, bet situācija, kādā atrodas bagātie un nabagie, paliek nemainīga, it kā vēsture nebūtu mums neko iemācījusi. Šie psalma vārdi nebūt nav par pagātni, bet gan par mūsu tagadni, par to, kāda tā ir Dieva skatījumā. 2. Arī šodien mums jāatpazīst dažādās nebrīves formas, kas paverdzina miljoniem vīriešu, sieviešu, jauniešu un bērnu. Katru dienu mēs sastopam ģimenes, kas ir spiestas pamest savas dzimtenes, lai meklētu savu dzīves vietu citur; bāreņus, kuri ir zaudējuši vecākus vai kurus no viņiem vardarbīgā veidā ir atrāvusi brutāla izmantošana; jauniešus, kas meklē profesionālo piepildījumu, bet kam nav iespējas atrast darbu tuvredzīgas ekonomiskās politikas dēļ; dažādu vardarbības veidu upurus, sākot no prostitūcijas līdz narkotiku tirdzniecībai, kas tiek pilnībā pazemoti. Kā mēs varam neuzlūkot arī tos imigrantu miljonus, kuri kļūst par upuriem dažādām slēptām interesēm un kuri nereti tiek izmantoti politisku priekšrocību gūšanai, bet kam tiek liegta jebkāda solidaritāte un vienlīdzība? Un visus bezpajumtniekus un izraidītos cilvēkus, kas mājo mūsu pilsētu ielās? Cik gan bieži mēs redzam nabagus rakājamies atkritumu tvertnēs, meklējot to, ko citi ir izmetuši kā pārpalikumu, cerībā atrast kaut ko, kas palīdzētu izdzīvot! Viņi paši ir kļuvuši par daļu no cilvēku atkritumu tvertnes; pret viņiem izturas kā pret atkritumiem, un tie, kuri ir līdzdalīgi šajā pazemošanā, nejūt ne mazāko vainas sajūtu. Bieži vien, tiekot uzskatītiem par sabiedrības parazītiem, nabagiem nepiedod pat viņu nabadzību. Vienmēr atradīsies kāds pārmetums, iemesls nosodīt. Viņi nedrīkst atļauties būt kautrīgi vai vāji; nabagi tiek uzskatīti vai nu par draudu, vai vienkārši par bezvērtīgiem tikai savas nabadzības dēļ. Savas ārkārtīgās nabadzības tuneļa galā visbiežāk nabagie gaismu neredz. Mēs esam nonākuši punktā, kurā arhitektūra tiek plānota tā, lai no ielām pilnībā izskaustu šo personu klātbūtni, atņemot vienīgo vietu, kas viņiem vēl palikusi. Viņi klīst no viena pilsētas galu uz otru cerībā atrast darbu, mājas, kādu laipnības signālu… Pat niecīgākais piedāvājums kļūst par gaismas staru; tomēr pat situācijās, kurās varētu sagaidīt taisnības uzvaru, viņi nereti saskaras ar vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu. Spiesti strādāt neskaitāmi ilgas darba stundas, saules tveicē vācot augļu ražu, viņi saņem smieklīgu samaksu par paveikto. Viņu darbs norit nedrošos un necilvēcīgos apstākļos, kas neļauj justies vienlīdzīgiem ar citiem. Viņiem nepienākas bezdarbnieka pabalsti, jebkāds atbalsts vai nodrošinājums slimības laikam. Psalmists ar skaudru reālismu apraksta tā bagātnieka attieksmi, kurš aplaupa nabago: “Viņš uzglūn savā paslēptuvē kā lauva savā alā, viņš uzglūn, lai notvertu nabagu, viņš notver nabagu, ievelkot to savā tīklā.” (Ps 10, 9) Nabagie tiek notverti lamatās, ieslodzīti un paverdzināti, līdzīgi kā tas notiek medībās. Tā rezultātā daudzi no viņiem kļūst bezcerīgi, nocietinās un savā nomāktībā ilgojas vien pazust citu skatienam. Īsāk sakot, mūsu priekšā redzam lielu daudzumu nabagu cilvēku, kas tiek nostumti malā un tiek tikai paciesti. Tādējādi viņi kļūst neredzami, viņu balss sabiedrībā vairs nav sadzirdama. Vīrieši un sievietes, kas arvien atsvešinās un kļūst par mūsu apkaimju izstumtajiem. 3. Psalmā aprakstītos apstākļus iekrāso skumjas par netaisnību, ciešanām un nabago piedzīvoto vilšanos. Tajā pašā laikā tas piedāvā arī aizkustinošu nabago definīciju: tie, kuri “savu cerību ir likuši uz Kungu” (sal. Ps 10, 10) pārliecībā, ka viņi nekad netiks pamesti. Rakstos nabagie ir tie, kuri uzticas! Psalmists norāda arī viņu uzticēšanās iemeslu: viņi “pazīst” Kungu (sal. turpat). Bībeles valodā šādas “zināšanas” ietver personiskas pieķeršanās un mīlestības attiecības. Lai cik iespaidīgs un negaidīts nebūtu šis apraksts, tas vienkārši pauž Dieva varenību, parādot Viņa attieksmi pret nabagajiem. Viņa radošais spēks pārspēj visas cilvēciskās gaidas, un to atklāj Viņa rūpes par katru indivīdu. (Sal. Ps 10, 13). Tieši uzticoties Kungam, rodas pārliecība par to, ka Viņš nekad neatstās, un tā nes cerību. Nabagie zina, ka Dievs viņus nevar pamest, tāpēc viņi vienmēr dzīvo Kunga klātbūtnē, kam viņi rūp. Dieva palīdzība sniedzas tālu pāri šī brīža ciešanu stāvoklim, atklājot atbrīvošanas ceļu, kas spēcina un pārveido sirdi. 4. Svētie Raksti nemitīgi runā par Dievu, kurš darbojas nabago labā. Viņš ir Tas, kurš dzird viņu saucienus un nāk viņiem palīgā; Viņš pasargā un aizstāv viņus; Viņš viņus izglābj… Patiešām nabagie nekad neredzēs Dievu, kurš būtu vienaldzīgs vai klusībā noraudzītos uz viņu ciešanām. Dievs ir tas, kurš ievieš taisnību un neaizmirst (sal. Ps 40, 18; 70,6); Viņš ir viņu glābiņš un nekad nekavējas steigties palīgā (sal. Ps 10, 14). Mēs varam uzcelt neskaitāmi daudz sienu un aizvērt savas durvis, lai bezjēdzīgi censtos nosargāt savu bagātību, vienlaikus aizmirstot par tiem, kas paliek ārpusē. Bet tā tas nepaliks uz mūžiem. “Kunga diena”, kā to apraksta pravieši (sal. Am 5, 18; Jes 2-5, Jl 1-3), iznīcinās visas barjeras, kas radītas starp tautām, un nedaudzo cilvēku augstprātību tā aizstās ar solidaritāti starp