Klementa zālē Vatikāna apustuliskajā pilī 27. maijā Svētais Tēvs Francisks pieņēma audiencē “Caritas Internationalis” 21. Ģenerālās asamblejas (2019. gada 23. – 28. maijs) dalībniekus. Ģenerālās asamblejas tēma – “Viena cilvēku ģimene, vienas kopīgās mājas”, ir pāvesta Franciska enciklikas “Laudato si’” iedvesmota.
Svētā Tēva uzruna
Kardināli,
godājamie brāļi bīskapi un priesteri,
dārgie brāļi un māsas,
esmu gandarīts par iespēju satikt jūs šajā 21. Ģenerālajā asamblejā. Es pateicos kardinālam Tagle par man veltītajiem vārdiem un nododu sirsnīgus sveicienus jums visiem, visai lielajai „Caritas” ģimenei un visiem, kuri jūsu valstīs ir iesaistīti žēlsirdības kalpošanā.
Šajās dienās, ierodoties no visas pasaules, jūs esat piedzīvojuši nozīmīgu brīdi konfederācijas dzīvē ar mērķi ne tikai izpildīt jūsu statūtos noteiktos pienākumus, bet arī stiprināt savstarpējās komūnijas saites ar Pētera pēcteci, kurš veido īpašu saikni starp jūsu organizāciju un Apustulisko Krēslu. Patiesībā, svētais Jānis Pāvils II vēlējās „Caritas Internationalis” piešķirt kanonisko publisko tiesību personas statusu, aicinot jūs piedalīties pašas Baznīcas misijā, kalpojot žēlsirdībai.
Šodien uz brīdi es vēlētos īsumā pārdomāt kopā ar jums trīs atslēgvārdus: „žēlsirdība”, „integrāla attīstība” un „komūnija”.
Ņemot vērā misiju, kas “Caritas” ir uzticēta Baznīcā, ir vienmēr svarīgi pārdomās kopīgi atgriezties pie paša vārda „žēlsirdība” nozīmes. Žēlsirdīgā mīlestība nav pakalpojumu sniegšana vai ziedojums, kas tiek dots, lai apklusinātu mūsu sirdsapziņu. Ko mēs nekad nedrīkstam aizmirst ir tas, ka žēlsirdības izcelsme un būtība ir pašā Dievā (sk. Jņ 4, 8); žēlsirdība ir Dieva Tēva apskāviens ikvienam cilvēkam, īpaši tiem, kuri ir pēdējie un cieš. Šiem ļaudīm ir priekšroka Dieva Sirdī. Ja mēs uzlūkotu žēlsirdīgo mīlestību kā pakalpojumu sniegšanu, Baznīca kļūtu par humāno aģentūru un mīlestības kalpojums par tās „loģistikas departamentu”. Bet Baznīca nav tāda, tā ir citāda un daudz lielāka: Kristū tā ir zīme un instruments Dieva mīlestībai uz cilvēci un uz visu radību, mūsu kopīgajām mājām.
Otra frāze ir „integrāla attīstība”. Žēlsirdības kalpojumā uz spēles ir cilvēka vīzija, kas nevar tikt reducēta uz vienu no tās aspektiem, bet, kas iekļauj visu cilvēka personu kā Dieva bērnu, radītu pēc Viņa līdzības. Nabadzīgie pirmkārt un galvenokārt ir personas un viņi atklāj Kristus seju. Viņi ir Jēzus miesa, Viņa krustāsistās miesas zīmes, un mūsu pienākums ir iziet viņiem pretī ar Mātes Baznīcas delikātumu un maigumu pat uz vistālākajām perifērijām un vēstures pagrīdē. Mums ir jātiecas uz visas personas un katra cilvēka attīstības veicināšanu, tādējādi, lai viņi būtu sava personīgā progresa autori un veicinātāji (sk. svētais Pāvils VI, enciklika „Populorum progressio”, 34). Tādējādi žēlsirdības kalpojumam vajag izvēlēties integrālas attīstības loģiku kā izmešanas kultūras un vienaldzības pretindi. Un runājot ar jums, „Caritas”, es vēlos atkārtot, ka “visļaunākā diskriminācija, no kuras cieš nabagi, ir garīgās uzmanības trūkums” (apustuliskais pamudinājums „Evangelii gaudium”, 200). Jūs to labi zināt: lielākā daļa nabadzīgo “ir īpaši atvērti ticībai. Viņiem Dievs ir vajadzīgs, un mēs nedrīkstam kavēties piedāvāt tiem Viņa draudzību, Viņa svētību, Viņa Vārdu, sakramentu svinēšanu un ceļu uz izaugsmi un briedumu ticībā” (turpat). Līdz ar to kā mūs māca svēto un svēto, kuri izcēlās ar žēlsirdību, piemērs „prioritārajai izvēlei par labu nabagiem ir pirmām kārtām jāizpaužas priviliģētā un prioritārā reliģiskajā uzmanībā” (turpat).
Trešais vārds „komūnija” ir centrālais Baznīcā un izsaka tās būtību. Ekleziāla komūnija rodas tiekoties ar Dieva Dēlu, Jēzu Kristu, Kurš, caur Baznīcas vēstījumu, sasniedz cilvēkus un veido komūniju ar Sevi un ar Tēvu un Svēto Garu (sk. 1 Jņ 1, 3). Vienotība ar Kristu un Baznīcu atdzīvina, pavada un atbalsta žēlsirdības kalpojumu gan kopienu iekšienē, gan ārkārtas situācijās visā pasaulē. Tādā veidā žēlsirdības „diakonija” kļūst redzams komūnijas instruments Baznīcā (sk. Baznīcas Sociālās mācības kompendijs, 4). Šī iemesla dēļ kā Konfederāciju jūs pavada Cilvēka integrālās attīstības dikastērijs, kuram es pateicos par darbu, ko tas ikdienā veic un īpaši par tā atbalstu “Caritas Internationalis” ekleziālajai misijai. Kā minēju, jūs tiekat pavadīti: jūs neesat “zem”.
Ņemot vērā šos trīs fundamentālos „Caritas” dzīves aspektus, t.i., žēlsirdību, integrālo attīstību un komūniju, es vēlētos mudināt jūs tos izdzīvot nabadzības, pateicības un pazemības garā.
Jūs nevarat izdzīvot žēlsirdīgo mīlestību bez personiskām attiecībām ar nabadzīgajiem: dzīvojot kopā ar nabadzīgajiem un viņu dēļ. Nabadzīgie nav cipari, bet cilvēki. Tādēļ, ka dzīvojot kopā ar nabadzīgajiem, mēs mācāmies praktizēt žēlsirdīgo mīlestību nabadzības garā, mēs mācāmies, ka žēlsirdība ir dalīšanās. Patiesībā ne tikai žēlsirdība, kas neskar kabatu, ir neīsta žēlsirdība, bet līdzīgi arī žēlsirdība, kas neiesaista sirdi, dvēseli un visu esību, ir vēl tikai nerealizēta ideja par žēlsirdību.
Mums vienmēr ir jāuzmanās no kārdinājuma izdzīvot žēlsirdību liekulīgā vai melīgā veidā, žēlsirdību, kas tiek identificēta ar žēlastības dāvanu došanu, vai ar “nomierinošu tableti” nospiestai sirdsapziņai. Tādēļ mēs nedrīkstam likt vienādības zīmi starp žēlsirdības darbiem un filantropiju, kas tiek mērīta ar plānošanas efektivitāti vai ar pārspīlēti attīstītu organizāciju.
Tā kā žēlsirdība ir visnepieciešamākais tikums, lai cilvēks būtu spējīgs atdarināt Dievu, ir skandalozi redzēt žēlsirdības darbu veicējus, kuri pārveido to par biznesu: viņi runā tik daudz par žēlsirdību, bet dzīvo luksusā vai izšķērdībā, vai organizē forumus par "Caritas", kuros bezjēdzīgi izšķiež tik daudz naudas. Ir ļoti skumji atzīmēt, ka daži no strādājošajiem žēlsirdības darbu jomā, pārvēršas par ierēdņiem un birokrātiem.
Tādēļ es vēlos atkārtot, ka žēlsirdība nav ideja, vai dievbijīgas jūtas, bet tikšanās pieredze ar Kristu. Tās ir ilgas dzīvot ar Dieva Sirdi, Kurš nelūdz, lai mums uz nabadzīgajiem būtu mīlestība, pieķeršanās, solidaritāte utt., kas ir abstrakta, bet lai mēs nabadzības garā viņos satiktu Kristu (sk. Mt 25, 31-46).
Dārgie draugi, es pateicos jums visas Baznīcas vārdā par to, ko jūs darāt tik daudziem brāļiem un māsām, kuri cīnās, ir atstāti novārtā, kuri ir mūsdienu verdzības apspiesti, un es jūs iedrošinu turpināt! Lai jūs vienotībā ar Baznīcas kopienām, pie kurām jūs piederat un kuru izpausme esat, turpināt ar prieku dot jūsu ieguldījumu tā, lai Dieva Valstība, taisnības, mīlestības un miera Valstība var augt pasaulē. Lai Evaņģēlijs jūs vienmēr baro un spēcina un lai vada Mātes Baznīcas mācība un pastorālās rūpes.
Lai Kungs jūs svētī un Dievmāte sargā. Un, lūdzu, neaizmirstiet lūgties par mani. Paldies.
Foto: Louise Norton/Caritas Internationalis
