RDIKSD
Go Beyond
Pāvesta Franciska vēstījums pirmajā Vispasaules trūkumcietēju dienā
Parastā liturģiskā laikposma XXXIII svētdienā gada 19. novembrī Mīlēsim nevis vārdos, bet gan darbos [1] ,,Bērni, mīlesim ne ar vārdiem un ne ar mēli, bet gan darbos un patiesībā” (1 Jņ 3, 18). Šie apustuļa Jāņa vārdi izsaka pavēli, ko neviens kristietis nedrīkst neievērot. Nopietnība, ar kādu ,,mīļotais māceklis” nodod Jēzus pavēli, mūsdienās kļūst vēl skaidrāka, pretnostatot tukšus vārdus, kas tik bieži ir uz mūsu lūpām, un konkrētus darbus, pēc kuriem esam aicināti izvērtēt sevi. Mīlestība nepieļauj aizbildināšanos. Kurš vēlas mīlēt, kā mīlēja Jēzus, tam jāseko Viņa piemēram, īpaši, kad tas attiecas uz mīlestību pret trūkumcietējiem. Dieva Dēla mīlestības veids ir labi zināms, un Jānis to pasaka skaidri. Tas balstās uz diviem pīlāriem: Dievs pirmais mūs ir mīlējis (sal. 1 Jņ 4, 10, 19), un Viņš tā ir mīlējis, ka par mums ir atdevis savu dzīvību (sal. 1 Jņ 3, 16). Šāda mīlestība nedrīkst palikt neatbildēta. Lai gan sniegta bez nosacījumiem, neprasot neko pretī, tā tik ļoti aizdedz sirdis, ka tie, kuri to piedzīvo, tiek mudināti šai mīlestībai atbildēt, neskatoties uz viņu ierobežotību un grēkiem. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs savu iespēju robežās sirdīs pieņemam Dieva žēlastību un Viņa žēlsirdīgo mīlestību tā, lai mūsu griba un pat jūtas ir vērstas gan uz Dieva, gan tuvākā mīlēšanu. Tādā veidā žēlsirdība, kas nāk no Trīsvienības sirds, var veidot mūsu dzīves un nest līdzcietību un žēlsirdības darbus mūsu trūkumcietēju brāļu un māsu labumam. [2] ,,Nabags sauca, un Kungs to uzklausīja.” (Ps 34, 6) Baznīca vienmēr ir izpratusi šī sauciena svarīgumu. Par to Apustuļu darbu pirmajās lappusēs mums ir lieliska liecība, kad Pēteris lūdz, lai septiņi vīri, ,,gara un gudrības pilni” (6, 3), tiktu izvēlēti trūkumcietēju aprūpes kalpojumam. Tā noteikti ir viena no pirmajām zīmēm, ka kristīgā kopiena uziet uz pasaules skatuves: kalpošana trūkumcietējiem. Tas viss bija iespējams, jo viņi saprata, ka būt Jēzus māceklim nozīmē brāliskumu un solidaritāti, paklausot Mācītāja sacītajam, ka trūkumcietēji ir svētīgi un debesu valstības mantinieki (sal. Mt 5, 3). ,,Savus īpašumus un mantu viņi pārdeva un tos izdalīja visiem, cik kuram bija vajadzīgs.” (Apd 2, 45) Šajos vārdos skaidri izpaužas pirmo kristiešu sirsnīgās rūpes. Evaņģēlists Lūkass, bibliskais autors, kurš par žēlsirdību runā vairāk kā visi citi, ne tikai skaisti izsakās, aprakstot dalīšanās praksi pirmo kristiešu kopienā. No otras puses viņa vārdi ir adresēti ticīgajiem visās paaudzēs, tātad arī mums, lai uzturētu mūsu pašu liecību un iedrošinātu mūsu rūpes par tiem, kas ir trūkumā. Tādu pašu vēstījumu ar līdzīgu pārliecību izsaka arī apustulis Jēkabs, kurš savā vēstulē lieto spēcīgus un izteiksmīgus vārdus: ,,Klausieties, mani mīļie brāļi! Vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas ir nabagi pasaules priekšā, par bagātiem ticībā un par tās valstības mantiniekiem, ko Viņš apsolīja tiem, kas Viņu mīl? Bet jūs esat nabagu iegrūduši negodā. Vai tad ne bagātnieki ir tie, kas jūs apspiež un vazā pa tiesām? (..) Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds saka, ka viņam ir ticība, bet ja viņam nav darbu? Vai ticība var viņu izglābt? Ja brālim vai māsai nebūtu ko apģērbt un pietrūktu dienišķā uztura un ja kāds no jums sacītu viņiem: ,,Ejiet mierā, sasildieties un paēdiet,” bet jūs nedotu viņiem to, kas miesai ir nepieciešams, ko tas līdzētu? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, pati sevī ir mirusi.” (2, 5 – 6; 14 – 17) [3] Tomēr ir bijuši brīži, kad kristieši nav pilnībā uzklausījuši šo aicinājumu, ļaujot tam piesārņoties ar pasaulīgu domāšānas veidu. Tomēr Svētais Gars turpināja aicināt viņus saglabāt savu skatienu, fokusētu uz būtisko. Viņš ir aicinājis vīriešus un sievietes, kuri dažādos veidos ir veltījuši savas dzīves kalpošanai trūkumcietējiem. Šo divtūkstoš gadu laikā cik gan daudzas vēstures lappuses ir sarakstījuši kristieši, kuri lielā vienkāršībā un pazemībā ar lielu sirsnību un radošu tuvākmīlestību ir kalpojuši saviem vistrūcīgākajiem brāļiem un māsām! Visievērojamākais piemērs ir svētais Asīzes Francisks, kuram gadsimtu gaitā sekojuši daudzi citi svēti brāļi un māsas. Viņš nebija apmierināts tikai ar spitālīgo apskaušanu un žēlsirdības dāvanu došanu, bet gan izvēlējās doties uz Gubbio, lai paliktu kopā ar viņiem. Šajā satikšanā viņš saskatīja savas atgriežanās brīdi: ,,Kad es biju savos grēkos, likās pārāk grūti paraudzīties uz lepras slimniekiem, un tad Kungs pats mani aizveda pie viņiem, un es izrādīju tiem žēlsirdību. Viņus pametot, tas, kas man šķita smagi, bija pārvērties prāta un miesas saldumā.” (Testamentum 1 – 3: FF 110) Šī liecība parāda tuvākmīlestības un kristīgā dzīvesveida pārveidojošo spēku. Nedomāsim par trūkumcietējiem tikai kā mūsu labo brīvprātīgo darbu reizi nedēļā vai labas gribas improvizētu labdarības darbu saņēmējus, lai nomierinātu mūsu sirdsapziņu. Tomēr šādas labas un lietderīgas darbības var padarīt mūs jūtīgus pret cilvēku vajadzībām un netaisnību, kas bieži vien ir viņu gadījumā, tām būtu mūs jānoved pie patiesas saskarsmes ar trūcīgajiem un dalīšanās, kas kļūst par dzīvesveidu. Mūsu lūgšana un māceklības un atgriešanās ceļojums rod sava evaņģēliskā autentiskuma apstiprinājumu tieši šādā tuvākmīlestībā un gatavībā dalīties. Šāds dzīvesveids ļauj pieaugt priekam un dvēseles mieram, jo ar savām rokām mēs pieskaramies Kristus miesai. Ja mēs patiesi vēlamies sastapties ar Kristu, mums ir jāpieskaras Viņa miesai trūkumcietēju miesas ciešanās, kas ir kā atbilde Euharistijā dāvātajai sakramentālajai kopībai. Kristus Miesa, salauzta svētajā liturģijā, ir saskatāma caur tuvākmīlestību un dalīšanos mūsu visievainojamāko brāļu un māsu sejās un personās. Svētā Jāņa Hrizostoma pamācība vienmēr paliek aktuāla: ,,Ja jūs vēlaties godāt Kristus miesu, nenievājiet to, kad tā ir kaila; negodiniet euharistisko Kristu ar zīda drānām, kamēr ārpusē jūs atstājat novārtā citu Kristu, kas cieš no aukstuma un kailuma.” (Homilia in Matthaeum, 50, 3: PG 58) Tādēļ esam aicināti pasniegt trūkumcietējiem roku, tos satikt, ieskatīties to acīs, apskaut un ļaut sajust mīlestības siltumu, kas izlaužas cauri viņu vientulībai. Viņu pastieptā roka ir arī aicinājums iziet no mūsu drošības un komforta zonas un iepazīt nabadzību kā tādas vērtību. [4] Nekad neaizmirsīsim, ka Kristus mācekļiem nabadzība pāri visam ir aicinājums sekot nabadzīgajam Jēzum. Tas ir ceļojums, sekojot Viņam un ar Viņu, ceļojums, kas aizved uz debesu valstības svētībām (sal. Mt 5, 3; Lk 6, 20). Nabadzība nozīmē būt ar pazemīgu sirdi, kas pieņem radību ierobežotību un grēcīgumu un tādējādi palīdz pārvarēt kārdinājumu justies visvarenam un nemirstīgam. Nabadzība ir sirds nostāja, kas novērš naudas, karjeras
Caritas – Man, Draudzei, Pasaulei
Siguldas draudzes Caritas grupas prezentācija – “Caritas – Man, Draudzei, Pasaulei”, kas izskanēja 2017.gada 23.septembrī Caritas kalpotāju sezonas atklāšanā un ir projekta “Caritas komandas iniciatīvas līmeņa celšana” rezultāts. Tajā brīvprātīgās – Marita Vabeļa, Anita Strakša un Eva Viļķina dalās ar savu pieredzi, par to, ko nozīmē Caritas personīgi, visai draudzei un pasaulei kopumā. Video ir ietvertas arī Jāņa un Ingas liecības, ko viņu dzīvēs ir izmainījušas tikšanās ar Caritas kalpotājiem Baznīcā.