Jēzus saviem mācekļiem ir novēlējis:” Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, taču arī šim bauslim ir vajadzīgi paskaidrojumi, jo ne velti tur ir pateikts- kā sevi pašu. Mīlēt sevi pareizā veidā- tas ir kā nosacījums, lai mēs varētu mīlēt tuvāko.
Problēma pastāv tajā, ka, ja mums nav mīlestības pret sevi evaņģēliskajā nozīmē, tad mūsu mīlestība pret tuvāko ir izkropļota. Ja cilvēkam nav šīs mīlestības pret sevi, kas ir pareizi izprasta, tad, viņš padara otru par savu īpašumu un uzspiež savu. Svarīgi ir dot otram cilvēkam brīvību. Ļoti daudzu problēmu iemesls cilvēku savstarpējās attiecībās ir, ka mēs gaidām no otra perfektu, pilnīgu mīlestību. Tādu, kādu mums ir spējīgs dot tikai Dievs. Un mēs viņu nesaņemam, jo cilvēciska mīlestība vienmēr ir nepilnīga. Kad nesaņemam, tad mūsos rodas pretenzijas, aizvainojums utt., bet ir ļoti svarīgi apzināties, ka neviens cilvēks mums nespēj dot šādu mīlestību. Pat pats svētākais nē. Visi esam ierobežoti. Svarīgi ir to pieņemt un saprast, ka pilnīgu mīlestību varu saņemt no Dieva. Viņš mani mīl bez egoisma, bez vēlmes pakļaut un piesavināties.
Lai mēs varētu mīlēt sevi ar tādu mīlestību, uz kādu mūs aicina Kristus, ir jāapzinās, ka neesam vienīgi miesa, ka mums ir psiholoģiskā un garīgā dimensija. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par visu trīs līmeņu vajadzībām. Katra cilvēka dziļākā pamatvajadzība, ko mūsdienu laicīgā sabiedrība aktīvi cenšas noliegt, ir katrā cilvēkā dziļi apslēptā vajadzība pēc Dieva klātbūtnes, pēc komunikācijas ar Viņu. Cilvēks nevar iegūt paliekošu sirdsmieru, un tas ir miers, par kuru runā Jēzus:” Savu mieru es jums dodu, ne tā, kā pasaule to dod”. Tas ir miers, kurš rodas cilvēka sirdī tad, kad viņam ir mierīga sirdsapziņa, tad, kad viņš ir izlīdzis ar Dievu un ir atvēries Dieva klātbūtnei savā dzīve. Lūk, ko nozīmē mīlēt sevi- rūpēties par visiem šiem līmeņiem.
Runājot par bērnībā gūtajiem ievainojumiem, par ko tagad runā arvien vairāk- gan literatūra, gan rekolekcijās, tiek uzsvērts, ka viss, kas notiek ar cilvēku, sākot ar viņa ieņemšanas brīdi, ierakstās viņa atmiņā, emocijās, nervu sistēmā. Ja ieņemšana notikusi vardarbībā vai, ja māte ir bijusi vientuļā māte un domājusi par abortu, tad šī bērna psihē tas ir ierakstīts uz visu mūžu. Tas viss cilvēkā paliek un ievaino spēju mīlēt tuvāko. Kamēr neesam tam tikuši pāri, tikmēr tas arī traucē mums mīlēt pašam sevi ar dievišķu mīlestību. Ko tur var darīt, jo var padomāt- vardarbībā ieņemts bērns, es vairs neko nevaru darīt. Nē! Dievam nav bezizejas situāciju. Droši vien esat dzirdējuši ne vienu vien stāstu, kā alkoholiķi, kuri pārstājuši lietot alkoholu, ir aizsākuši veselu kustību- kādā veidā palīdzēt cilvēkiem, kas ir alkohola atkarībā. Respektīvi, ka tas, kas ir bijis kā grēks un lāsts pār šo cilvēku, tad, kad viņš atveras Dieva klātbūtnei un žēlastībai, tas kļūst par svētību viņam un tiem, kas ar viņu saskaras. Līdzīgi ir arī ar šiem bērniem, kas bērnībā ir bijuši ievainoti. Dievs var pieskarties un dziedināt to, kas ir bijis savainots, Viņš var to salabot. Tas ir līdzīgi kā ar pulksteni- kad tas sabojājas, tad nesam to pie pulksteņmeistara. Un mēs zinām, kas ir mūsu pulksteņmeistars. Tas ir Kungs un Viņš zina, kā mūs var salabot- mūsu dzīves vēsturi. Cilvēks, kurš ir izgājis cauri šim sabojāšanas procesam, ievainojumam, vājībai, atkarībai, grēkam, redzot, ka pats saviem spēkiem ar to netiek galā, bet ir dzirdējis labo vēsti, ka ir Jēzus Kristus, kas ir nomiris par mani un tevi, par manu un tavu grēku, lai mūs atbrīvotu un dziedinātu, ka Viņa brūcēs ir mūsu dziedināšana, atveroties Dieva klātbūtnei saņem žēlastību. Kad cilvēks ir izgājis cauri šīm cīņām, ir zaudējis, bet tad redzējis, ka ir Kāds, kas viņu dziedina, tad viņam ir spēks iet pie citiem un dalīties ar to. Tad Dievs šo lāstu pārvērš par svētību.
Attiecībā uz Caritas es vēlos teikt, ka ir jāsagatavo šī augsne- pie Kunga pieķerties ar visu sirdi un iemācīties sevi mīlēt. Pretējā gadījumā būs problēmas ar kalpošanu. Saviem aprūpējamajiem jūs nereti pieķeraties ar visu sirdi. Un tad, ja sirds nav dziedināta, es cilvēku mēģinu piesaistīt pie sevis un veikt šo kalpojumu, varbūt tas mazliet abstrakti skan, nevis Dieva godam, bet savam godam. Ja manī ir šī “muca ar cauru dibenu”, kuru vēlos piepildīt ar citu cilvēku mīlestību, tad, būdami ievainoti, mēs šo mīlestību, kuru var dāvāt tikai Dievs, diedelējam no cilvēkiem. Tāpat to varam arī diedelēt no mūsu aprūpējamajiem un gaidīt no viņiem pateicību. Tad tas būs klasiskais gadījums, tas ir garīdznieku kārdinājums, arī kristiešu grupu un līderu kārdinājums, arī katra kristieša kārdinājums- nevest cilvēkus pie Kristus (lai arī,ja viņam pajautātu, viņš teiks- es taču vedu viņu pie Kristus, uz Baznīcu), bet patiesībā, slēptā veidā meklēju tur sevi- atvedu tik un tik, pabaroju tik un tik, viņi bija apmierināti, man pateicās utt. No tā gūstu tādu kā baudu. Protams, es nesaku, ka mums vajag būt kā mazohistiem un sevi mocīt, ka ir jādara viss, lai mums nepateiktos. Nē! Tas ir normāli ka mums patīk, ka mums saka paldies, bet svarīgas ir proporcijas. Kā vārdā es to daru?
Latviski ir tāds teiciens- dots devējam atdodas. Tagad pārejam pie Caritas kalpošanas. Ja pieņemam, ka jūsu motivācija jau ir attīrījusies un ir tīra, tad- ļoti skaisti saliekas kopā tuvākmīlestība ar mīlestību pret sevi, jo, kad mēs nesavtīgi kalpojam tuvākajam, tad mēs paši pieaugam ticībā un Dieva žēlastībā. Priecīgu devēju Dievs mīl. Kas nemeklējot sevi, bet Dieva mīlestības vārdā kalpo otram, Dievs viņu, kā līdzībā par vīna koku, attīra, lai tas nestu vēl vairāk augļus. Ja ir šāds nesavtīgs kalpojums Caritas, tad jūs paši esat pirmie ieguvēji. Tas ir tāds garīgās dzīves noslēpums. Bet tas ir tad, ja jūs kā pirmo nemeklējat savu garīgo izaugsmi, darāt to nevis sevis dēļ, tad tas nāk klāt kā Dieva dāvana. Ja jūs to darāt tikai tādēļ, lai paši augtu un spodrinātu savas spalviņas- tad nekas nesanāks.
Ideālajā variantā Caritas ir vismaz diva veida augļi, kurus es redzu kā galvenos. Viens- šo Jēzus aicinājumu, tuvākmīlestības bausli jūs pārtulkojot ikdienas valodā. Visos laikos tā ir bijusi viena no Baznīcas misijām. Jēzus saka- ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazākajiem, to jūs esat Man darījuši. Viņš identificējas ar šiem mazajiem. Pastarās tiesas aprakstā Viņš to saka kā galveno kritēriju- biju kails, jūs mani apģērbāt. Viņš sevi identificē ar vajadzībā nonākušo. Tā ir misija, kas Baznīcai jānes. Ja draudze veic žēlsirdības darbus, tā pati aug. Kā jau minēju- viss mums nāk atpakaļ. Tas veicina draudzes izaugsmi, žēlsirdības misijas nesēju izaugsmi, kā arī ir kā evaņģelizācijas misijas izpausme Baznīcā. Visi labi zinām, ka Baznīca nepastāv pati priekš sevis. Jēzus dibināja Baznīcu ar vienu mērķi- lai tā izplatītu Dieva valstību šeit uz zemes, lai tā sludina Evaņģēliju. Evaņģēlija garu var nest sludinot, lūdzoties, kā arī caur žēlsirdības darbiem, caur praktisko tuvākmīlestību. Līdz ar to jūs esat šajā misijā.
Šī misija, ko jūs nesat ir ārkārtīgi svarīga. Tāpat ir arī ārkārtīgi svarīgi, lai jūs neaizmirstat šo “kā sevi pašu”. Ir svarīgi justies kā lielākas struktūras sastāvdaļai- kā Caritas Latvija, Caritas Eiropa, Caritas Internationalis sastāvdaļai. Tā ir viena dimensija. Otra- jūs esat vispārējās baznīcas daļa, jūs esat draudzes ļoti būtiska sastāvdaļa. Draudzes pamatmisijas nesēji. Varbūt ne visi prāvesti to līdz galam apzinās. Bet es to jums saku kā bīskaps- jūs esat draudzes ļoti būtiska misijas sastāvdaļa. Ir svarīgi, lai jūs ne tikai pievēršaties šai kalpošanai uz āru, bet lai jūs neaizmirstat arī savu dvēseli, gādāt par savas motivācijas atjaunošanu, lai atjaunojas garīgais spēks.
Novēlu, lai jūs gādātu par savām šo trīs dimensiju vajadzībām, kā arī, lai jūs kopā atjaunotos, saskaņojoties ar plašāko kontekstu, piem., braucot pieredzes apmaiņā, lai iedvesmotos no citām valstīm, kā arī padalīties ar to, kas ir pie mums.