No 2014. gada 17. līdz 19. martam Bruknā, Kalna svētību kopienā, norisinājās starptautisks seminārs par līdzgaitniecību bijušajiem likumpārkāpējiem. Semināru organizēja Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienests sadarbībā ar labdarības organizāciju Caritas Latvija. Uz semināru izteikt savu viedokli un uzstāties ar priekšlasījumu par semināra tēmu bija uzaicināti pārstāvji no Tieslietu Ministrijas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Valsts probācijas dienesta, brīvprātīgo cietuma atbalsta organizācijas Prison Fellowship Latvia un Resocializācijas un Integrācijas alianses. Semināra pamattēmu izvērsa priesteris un psihoterapeits no Lielbritānijas Malachy Keegan, kurš vairāku gadu garumā sagatavo līdzgaitniekus darbam ar bijušajiem likumpārkāpējiem; piedalījās arī viņa kolēģis Polijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienesta virskapelāns Pawel Wojtas.
Semināra norisi nodrošināja Kalna svētību kopienas iemītnieki, cilvēki, kuri ikdienā cīnās par savu dzīvību – atbrīvošanos no atkarībām un antisociālas uzvedības. Semināru atklāja Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis, kurš savā uzrunā norādīja uz trauslo robežu starp likumpārkāpēju un parastu sabiedrības locekli, starp rūdītu recidīvistu un cilvēku, kurš mazliet „noslīdējis” no godīga dzīves ceļa; uzrunas beigās bīskaps norādīja uz līdzjūtības un savstarpēja izlīguma nepieciešamību, kas spēj dziedināt jebkuras dvēseles sāpes.
Seminārs noritēja draudzīgā gaisotnē, jebkurš viedoklis tika pieņemts un uzklausīts, netika izceltas atšķirības starp ticīgo un neticīgo, starp Baznīcas un Valsts nostāju vai starp dažādu konfesiju pārliecību, jo semināra centrā bija jautājums: kā palīdzēt cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, gan upurim, gan varmākam, nešķirojot tos pēc jelkādiem kritērijiem?
Protams, seminārā lielāka uzmanība tika piešķirta darbam ar likumpārkāpējiem (varmākām), tomēr nozieguma upuru tēma bija turpat blakus, un, kā varējām pārliecināties, cilvēka, kurš cieš, psiholoģija ir ļoti līdzīga – gan upurim, gan varmākam. Darba gaitā atklājās, ka līdzgaitniecība bijušajiem likumpārkāpējiem ir visaptverošas sociālas kustības, ko dēvē par Atjaunojošo taisnīgumu vai Taisnīguma atjaunošanu, viena no izpausmēm. Tādēļ, lai izprastu līdzgaitniecību un tai pienācīgi sagatavotos individuāli, valstiski un juridiski, ir jāizprot Atjaunojošā taisnīguma domāšanas veids.
Atjaunojošā taisnīguma sociālā kustība ir radusies pagājušā gadsimta 70.-80. gados ASV un izplatījusies daudzās Rietumu demokrātiskajās valstīs kā, piemēram, Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, Somijā, Norvēģijā un citur. Šīs kustības filozofijas pamatā ir kristīgās antropoloģijas uzskats par cilvēku, kurš ir radīts labs un kura būtībā ielikto labumu neviens un nekas nevar atņemt. To var aptumšot un izkropļot cilvēka būtībai neatbilstoša (amorāla un neētiska) rīcība un apstākļi, bet cilvēkam vienmēr paliek iespēja atteikties no ļaunā un tikt atjaunotam labajā. Šajā procesā cilvēks nav viens, viņš dzīvo starp citiem cilvēkiem, ar kuru starpniecību darbojas cilvēku Radītājs-Dievs, mudinot tos būt nesavtīgiem, žēlsirdīgiem, piedodošiem un meklēt savstarpēju izlīgumu un mieru. Atjaunojošais taisnīgums runā par upuri, varmāku un visu sabiedrību kopumā. Taču ne vienmēr cilvēki atsaucas Dieva aicinājumam, tādēļ pasaulē ir ļaunums, sāpes un ciešanas, un vienīgais, kas var glābt gan atsevišķu cilvēku un viņa ģimeni, gan veselas kopienas un tautas, ir cilvēkam dāvātā spēja būt līdzjūtīgam un piedot, kā arī nožēlot un lūgt piedošanu.
Nebūt vienaldzīgam pret notikumiem sev apkārt, saprast savu līdzatbildību sabiedrības dzīvē (tas attiecas gan uz savu ģimeni un radiem, gan plašāku sabiedrību) un būt līdzās tiem, kuri ir pakrituši savā dzīves ceļā, lai viņi varētu piecelties un kopīgiem spēkiem turpinātu veidot laimīgu un plaukstošu sabiedrību. Atjaunojošā taisnīguma principi ir tikpat svarīgi veselīgai ģimenes dzīvei, nozieguma prevencijai, sabiedrības attieksmei pret tās nabagiem un atstumtajiem, valsts starpnozaru sadarbībai, kā arī katra individuāla sabiedrības locekļa garīgajai ekoloģijai. Tāda ir Atjaunojošā taisnīguma dzīves filozofija.
Atjaunojošajam taisnīgumam ir daudz dažādu izpausmju – tās var atklāties jebkurā iniciatīvā, kas atbilst augstāk minētajiem principiem. Tomēr Atjaunojošā taisnīguma iniciatīvām ir viens nosacījums – tās var īstenoties, vienīgi cilvēkiem savstarpēji sadarbojoties, valsts sektoram ir jāsadarbojas ar nevalstisko sektoru, nevalstiskajā sektorā ir jāvalda savstarpējai sadarbībai. Tādēļ, klausoties semināra ārzemju lektoru priekšlasījumos, uzmanību raisīja šo valstu sabiedrības spēja sadarboties, apliecinot to, ka šī sabiedrība ir brīva no aizspriedumiem pret reliģiju, kā arī apvieno dažādus reliģiskus uzskatus, lai sasniegtu vienotu mērķi: palīdzēt cilvēkam, kurš ir pakritis un cieš, – upurim, varmākam, jebkuram sabiedrības loceklim. Tāpat ārzemju viesi, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem psiholoģijā, uz Atjaunojošā taisnīguma filozofiju un ilggadēju personisko pieredzi, uzsvēra nepieciešamību cilvēku uztvert kā vienotu fiziskos, psihiskos un garīgos procesus aptverošu būtni. Tika uzsvērta arī cilvēka akūtā nepieciešamība pēc mīlestības, pēc labvēlības un akceptācijas jebkurā dzīves posmā, bet jo īpaši bērnībā, personībai veidojoties, kā arī ārkārtīgi nozīmīgais Dieva darbs cilvēkā vai, laicīgi runājot, garīgā aprūpe, jo cilvēks, saskaroties ar skarbo dzīves realitāti, kurā bieži trūkst labvēlīgu attiecību, noglabā savus dvēseles ievainojumus zemapziņā un izveido savu izdzīvošanas modeli, ko nav iespējams izmainīt, iedarbojoties uz cilvēku tikai ar kognitīvi-biheiviorālām metodēm, jo bieži problēma nav cilvēka galvā, bet sirdī jeb cilvēka esamības dziļumos.
Klausoties pašmāju profesionāļos, semināra dalībnieki varēja pārliecināties, ka mūsu atbildīgās iestādes – Ieslodzījuma vietu pārvalde un Valsts Probācijas dienests – resocializācijas jomā iegulda ievērojamus resursus un izstrādā daudz dažādas kognitīvi-biheiviorālas un uz attiecībām balstītas resocializācijas programmas. Šīs iestādes rūpējas par notiesāto sociālajām vajadzībām, iesaista darbā brīvprātīgos un nodarbina notiesātos ieslodzījuma vietās, resocializācijas darbā ar sievietēm un jauniešiem tiek realizēti arī kultūras projekti saistībā ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un kultūras jomu profesionāļiem, tādējādi atverot cietumus plašākai sabiedrībai. Valsts Probācijas dienests blakus savai pamatfunkcijai – bijušo likumpārkāpēju piespiedu nodarbināšanai, uzvedības koriģēšanai un uzraudzībai – jau vairāku gadu garumā nodarbojas ar izlīguma meklēšanu starp likumpārkāpēju un upuri, sagatavo brīvprātīgos šim darbam un domā par ārzemēs sevi labi apliecinājušu programmu ieviešanu darbā ar dzimumnoziedzniekiem. Organizācijas Prison Fellowship Latviapārstāvis uzsvēra kristīgā Alfas kursa nozīmi ieslodzījuma vietās kā platformu tālākai līdzgaitniecības kustības izveidei, kā arī norādīja uz esošajām mentoringa (līdzgaitniecības) iestrādnēm darbā ar jauniešiem-likumpārkāpējiem un nepieciešamību apvienot spēkus (valstiskos un nevalstiskos) likumpārkāpēju resocializācijā. Savukārt Resocializācijas un Integrācijas alianses pārstāvis uzsvēra sociālas rehabilitācijas centru darbu un nozīmi likumpārkāpēju resocializācijā, kā arī piedāvāja iesaistīto valsts struktūru un nevalstisko organizāciju pūliņus apvienojošu sadarbības modeli.
Apkopojot augstāk minēto, varam konstatēt, ka daudzos jautājumos mūsu un labāko ārzemju ekspertu domas un iestrādnes sakrīt, ka valsts struktūras un nevalstiskās organizācijas savā darbā cenšas pēc labākās sirdsapziņas un darbojas pieejamo finansiālo iespēju ietvaros, tomēr ir jomas, kurās joprojām dzīvojam aizspriedumos, piemēram, izpratnē par Valsts un Baznīcas sadarbību, kā arī par cilvēka garīgās būtības iekļaušanu pilnvērtīgā resocializācijā. Tāpat arī nespējam pilnvērtīgi savstarpēji sadarboties, lai nerastos situācijas, kad paralēli nodarbojamies ar vienu un to pašu tā vietā, lai apvienotu pūliņus, un rezultātā reizēm nespējam nodrošināt cilvēku un organizāciju ieguldītā darba efektīvu kontinuitāti, aizpildot iztrūkstošos secīgas resocializācijas sektorus.
Līdzgaitniecība bijušajiem likumpārkāpējiem ir ļoti efektīvs, recidīvu mazinošs un sabiedrības labklājību veicinošs instruments, kā to rāda ārzemju statistiskie pētījumi. Tomēr, lai īstenotu šo un arī citas uz Atjaunojošā taisnīguma principiem balstītas resocializācijas iniciatīvas, vispirms ir nepieciešams apgūt Atjaunojošajam taisnīgumam atbilstošu domāšanu gan valstiskajās struktūrās, gan nevalstiskajā sektorā. Kā jau tika minēts, tas pieprasa savstarpēju uzticēšanos un sadarbību no visām iesaistītajām pusēm, no valsts tas prasa arī noteiktas politikas izstrādi, kas novērstu juridiskos šķēršļus un izstrādātu finanšu piesaistīšanas instrumentus šādam visaptverošam darbam. Tas prasa mērķtiecīgu un visaptverošu sabiedrības iepazīstināšanu ar Atjaunojošā taisnīguma filozofiju, norādot uz labumiem, ko iegūs katrs sabiedrības loceklis un visa sabiedrība kopumā, realizējot dzīvē šo filozofiju, un gala beigās tas prasa personisku atbildību par savām attiecībām, darbiem un garīgo ekoloģiju ikdienā.
Kopumā semināra dalībnieki bija iepriecināti par dzirdēto un redzēto. Katrs varēja savām zināšanām pievienot to, kas nepieciešams. Piedaloties semināra darba kārtībā, varēja ar iegūt psiholoģisku atslodzi un garīgu piepildījumu. Varēja piedzīvot to, ka iekšējie, garīgie spēki tiek atkal apvienoti un sakārtoti turpmākiem nesavtīgas mīlestības darbiem, nešķirojot, vai tie ir valsts apmaksāti vai brīvprātīgi. Vairāki no Kalna svētību kopienas iemītniekiem ar interesi aplūkoja semināra noformējumā izmantotos attēlus no ieslodzījuma vietām, daži pat atpazina cietumu aizrestotos logus, aiz kuriem bija pavadījuši vairākus gadus, un visi kā viens pēc īsa ceļojuma atmiņās, kas lika sejām kļūt nopietnām vai pat savilkties sāpīgā grimasē, atzina – pietika ar vienu cilvēku, kurš viņiem dzīvē bija noticējis, neskatoties uz viņu pretestību un rupjību, lai pienāktu diena, kad viņi noticēja paši sev un savā dzīvē sastapa Dievu, kurš viņus dziedināja un turpina to darīt joprojām. Tas varēja notikt, jo kāds no mums, kāds sabiedrības pārstāvis, atļāvās būt drosmīgs, pārvarēt aizspriedumus un parādīt beznosacījumu mīlestību otram, kurš ir pakritis un cieš.
Mārtiņš Krūklis,
LRKB Cietuma kapelānu dienesta vadītājs SEMINĀRA PAR LĪDZGAITNIECĪBU BIJUŠAJIEM LIKUMPĀRKĀPĒJIEM
No 2014. gada 17. līdz 19. martam Bruknā, Kalna svētību kopienā, norisinājās starptautisks seminārs par līdzgaitniecību bijušajiem likumpārkāpējiem. Semināru organizēja Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienests sadarbībā ar labdarības organizāciju Caritas Latvija. Uz semināru izteikt savu viedokli un uzstāties ar priekšlasījumu par semināra tēmu bija uzaicināti pārstāvji no Tieslietu Ministrijas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Valsts probācijas dienesta, brīvprātīgo cietuma atbalsta organizācijas Prison Fellowship Latvia un Resocializācijas un Integrācijas alianses. Semināra pamattēmu izvērsa priesteris un psihoterapeits no Lielbritānijas Malachy Keegan, kurš vairāku gadu garumā sagatavo līdzgaitniekus darbam ar bijušajiem likumpārkāpējiem; piedalījās arī viņa kolēģis Polijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienesta virskapelāns Pawel Wojtas.
Semināra norisi nodrošināja Kalna svētību kopienas iemītnieki, cilvēki, kuri ikdienā cīnās par savu dzīvību – atbrīvošanos no atkarībām un antisociālas uzvedības. Semināru atklāja Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis, kurš savā uzrunā norādīja uz trauslo robežu starp likumpārkāpēju un parastu sabiedrības locekli, starp rūdītu recidīvistu un cilvēku, kurš mazliet „noslīdējis” no godīga dzīves ceļa; uzrunas beigās bīskaps norādīja uz līdzjūtības un savstarpēja izlīguma nepieciešamību, kas spēj dziedināt jebkuras dvēseles sāpes.
Seminārs noritēja draudzīgā gaisotnē, jebkurš viedoklis tika pieņemts un uzklausīts, netika izceltas atšķirības starp ticīgo un neticīgo, starp Baznīcas un Valsts nostāju vai starp dažādu konfesiju pārliecību, jo semināra centrā bija jautājums: kā palīdzēt cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, gan upurim, gan varmākam, nešķirojot tos pēc jelkādiem kritērijiem?
Protams, seminārā lielāka uzmanība tika piešķirta darbam ar likumpārkāpējiem (varmākām), tomēr nozieguma upuru tēma bija turpat blakus, un, kā varējām pārliecināties, cilvēka, kurš cieš, psiholoģija ir ļoti līdzīga – gan upurim, gan varmākam. Darba gaitā atklājās, ka līdzgaitniecība bijušajiem likumpārkāpējiem ir visaptverošas sociālas kustības, ko dēvē par Atjaunojošo taisnīgumu vai Taisnīguma atjaunošanu, viena no izpausmēm. Tādēļ, lai izprastu līdzgaitniecību un tai pienācīgi sagatavotos individuāli, valstiski un juridiski, ir jāizprot Atjaunojošā taisnīguma domāšanas veids.
Atjaunojošā taisnīguma sociālā kustība ir radusies pagājušā gadsimta 70.-80. gados ASV un izplatījusies daudzās Rietumu demokrātiskajās valstīs kā, piemēram, Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, Somijā, Norvēģijā un citur. Šīs kustības filozofijas pamatā ir kristīgās antropoloģijas uzskats par cilvēku, kurš ir radīts labs un kura būtībā ielikto labumu neviens un nekas nevar atņemt. To var aptumšot un izkropļot cilvēka būtībai neatbilstoša (amorāla un neētiska) rīcība un apstākļi, bet cilvēkam vienmēr paliek iespēja atteikties no ļaunā un tikt atjaunotam labajā. Šajā procesā cilvēks nav viens, viņš dzīvo starp citiem cilvēkiem, ar kuru starpniecību darbojas cilvēku Radītājs-Dievs, mudinot tos būt nesavtīgiem, žēlsirdīgiem, piedodošiem un meklēt savstarpēju izlīgumu un mieru. Atjaunojošais taisnīgums runā par upuri, varmāku un visu sabiedrību kopumā. Taču ne vienmēr cilvēki atsaucas Dieva aicinājumam, tādēļ pasaulē ir ļaunums, sāpes un ciešanas, un vienīgais, kas var glābt gan atsevišķu cilvēku un viņa ģimeni, gan veselas kopienas un tautas, ir cilvēkam dāvātā spēja būt līdzjūtīgam un piedot, kā arī nožēlot un lūgt piedošanu.
Nebūt vienaldzīgam pret notikumiem sev apkārt, saprast savu līdzatbildību sabiedrības dzīvē (tas attiecas gan uz savu ģimeni un radiem, gan plašāku sabiedrību) un būt līdzās tiem, kuri ir pakrituši savā dzīves ceļā, lai viņi varētu piecelties un kopīgiem spēkiem turpinātu veidot laimīgu un plaukstošu sabiedrību. Atjaunojošā taisnīguma principi ir tikpat svarīgi veselīgai ģimenes dzīvei, nozieguma prevencijai, sabiedrības attieksmei pret tās nabagiem un atstumtajiem, valsts starpnozaru sadarbībai, kā arī katra individuāla sabiedrības locekļa garīgajai ekoloģijai. Tāda ir Atjaunojošā taisnīguma dzīves filozofija.
Atjaunojošajam taisnīgumam ir daudz dažādu izpausmju – tās var atklāties jebkurā iniciatīvā, kas atbilst augstāk minētajiem principiem. Tomēr Atjaunojošā taisnīguma iniciatīvām ir viens nosacījums – tās var īstenoties, vienīgi cilvēkiem savstarpēji sadarbojoties, valsts sektoram ir jāsadarbojas ar nevalstisko sektoru, nevalstiskajā sektorā ir jāvalda savstarpējai sadarbībai. Tādēļ, klausoties semināra ārzemju lektoru priekšlasījumos, uzmanību raisīja šo valstu sabiedrības spēja sadarboties, apliecinot to, ka šī sabiedrība ir brīva no aizspriedumiem pret reliģiju, kā arī apvieno dažādus reliģiskus uzskatus, lai sasniegtu vienotu mērķi: palīdzēt cilvēkam, kurš ir pakritis un cieš, – upurim, varmākam, jebkuram sabiedrības loceklim. Tāpat ārzemju viesi, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem psiholoģijā, uz Atjaunojošā taisnīguma filozofiju un ilggadēju personisko pieredzi, uzsvēra nepieciešamību cilvēku uztvert kā vienotu fiziskos, psihiskos un garīgos procesus aptverošu būtni. Tika uzsvērta arī cilvēka akūtā nepieciešamība pēc mīlestības, pēc labvēlības un akceptācijas jebkurā dzīves posmā, bet jo īpaši bērnībā, personībai veidojoties, kā arī ārkārtīgi nozīmīgais Dieva darbs cilvēkā vai, laicīgi runājot, garīgā aprūpe, jo cilvēks, saskaroties ar skarbo dzīves realitāti, kurā bieži trūkst labvēlīgu attiecību, noglabā savus dvēseles ievainojumus zemapziņā un izveido savu izdzīvošanas modeli, ko nav iespējams izmainīt, iedarbojoties uz cilvēku tikai ar kognitīvi-biheiviorālām metodēm, jo bieži problēma nav cilvēka galvā, bet sirdī jeb cilvēka esamības dziļumos.
Klausoties pašmāju profesionāļos, semināra dalībnieki varēja pārliecināties, ka mūsu atbildīgās iestādes – Ieslodzījuma vietu pārvalde un Valsts Probācijas dienests – resocializācijas jomā iegulda ievērojamus resursus un izstrādā daudz dažādas kognitīvi-biheiviorālas un uz attiecībām balstītas resocializācijas programmas. Šīs iestādes rūpējas par notiesāto sociālajām vajadzībām, iesaista darbā brīvprātīgos un nodarbina notiesātos ieslodzījuma vietās, resocializācijas darbā ar sievietēm un jauniešiem tiek realizēti arī kultūras projekti saistībā ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un kultūras jomu profesionāļiem, tādējādi atverot cietumus plašākai sabiedrībai. Valsts Probācijas dienests blakus savai pamatfunkcijai – bijušo likumpārkāpēju piespiedu nodarbināšanai, uzvedības koriģēšanai un uzraudzībai – jau vairāku gadu garumā nodarbojas ar izlīguma meklēšanu starp likumpārkāpēju un upuri, sagatavo brīvprātīgos šim darbam un domā par ārzemēs sevi labi apliecinājušu programmu ieviešanu darbā ar dzimumnoziedzniekiem. Organizācijas Prison Fellowship Latviapārstāvis uzsvēra kristīgā Alfas kursa nozīmi ieslodzījuma vietās kā platformu tālākai līdzgaitniecības kustības izveidei, kā arī norādīja uz esošajām mentoringa (līdzgaitniecības) iestrādnēm darbā ar jauniešiem-likumpārkāpējiem un nepieciešamību apvienot spēkus (valstiskos un nevalstiskos) likumpārkāpēju resocializācijā. Savukārt Resocializācijas un Integrācijas alianses pārstāvis uzsvēra sociālas rehabilitācijas centru darbu un nozīmi likumpārkāpēju resocializācijā, kā arī piedāvāja iesaistīto valsts struktūru un nevalstisko organizāciju pūliņus apvienojošu sadarbības modeli.
Apkopojot augstāk minēto, varam konstatēt, ka daudzos jautājumos mūsu un labāko ārzemju ekspertu domas un iestrādnes sakrīt, ka valsts struktūras un nevalstiskās organizācijas savā darbā cenšas pēc labākās sirdsapziņas un darbojas pieejamo finansiālo iespēju ietvaros, tomēr ir jomas, kurās joprojām dzīvojam aizspriedumos, piemēram, izpratnē par Valsts un Baznīcas sadarbību, kā arī par cilvēka garīgās būtības iekļaušanu pilnvērtīgā resocializācijā. Tāpat arī nespējam pilnvērtīgi savstarpēji sadarboties, lai nerastos situācijas, kad paralēli nodarbojamies ar vienu un to pašu tā vietā, lai apvienotu pūliņus, un rezultātā reizēm nespējam nodrošināt cilvēku un organizāciju ieguldītā darba efektīvu kontinuitāti, aizpildot iztrūkstošos secīgas resocializācijas sektorus.
Līdzgaitniecība bijušajiem likumpārkāpējiem ir ļoti efektīvs, recidīvu mazinošs un sabiedrības labklājību veicinošs instruments, kā to rāda ārzemju statistiskie pētījumi. Tomēr, lai īstenotu šo un arī citas uz Atjaunojošā taisnīguma principiem balstītas resocializācijas iniciatīvas, vispirms ir nepieciešams apgūt Atjaunojošajam taisnīgumam atbilstošu domāšanu gan valstiskajās struktūrās, gan nevalstiskajā sektorā. Kā jau tika minēts, tas pieprasa savstarpēju uzticēšanos un sadarbību no visām iesaistītajām pusēm, no valsts tas prasa arī noteiktas politikas izstrādi, kas novērstu juridiskos šķēršļus un izstrādātu finanšu piesaistīšanas instrumentus šādam visaptverošam darbam. Tas prasa mērķtiecīgu un visaptverošu sabiedrības iepazīstināšanu ar Atjaunojošā taisnīguma filozofiju, norādot uz labumiem, ko iegūs katrs sabiedrības loceklis un visa sabiedrība kopumā, realizējot dzīvē šo filozofiju, un gala beigās tas prasa personisku atbildību par savām attiecībām, darbiem un garīgo ekoloģiju ikdienā.
Kopumā semināra dalībnieki bija iepriecināti par dzirdēto un redzēto. Katrs varēja savām zināšanām pievienot to, kas nepieciešams. Piedaloties semināra darba kārtībā, varēja ar iegūt psiholoģisku atslodzi un garīgu piepildījumu. Varēja piedzīvot to, ka iekšējie, garīgie spēki tiek atkal apvienoti un sakārtoti turpmākiem nesavtīgas mīlestības darbiem, nešķirojot, vai tie ir valsts apmaksāti vai brīvprātīgi. Vairāki no Kalna svētību kopienas iemītniekiem ar interesi aplūkoja semināra noformējumā izmantotos attēlus no ieslodzījuma vietām, daži pat atpazina cietumu aizrestotos logus, aiz kuriem bija pavadījuši vairākus gadus, un visi kā viens pēc īsa ceļojuma atmiņās, kas lika sejām kļūt nopietnām vai pat savilkties sāpīgā grimasē, atzina – pietika ar vienu cilvēku, kurš viņiem dzīvē bija noticējis, neskatoties uz viņu pretestību un rupjību, lai pienāktu diena, kad viņi noticēja paši sev un savā dzīvē sastapa Dievu, kurš viņus dziedināja un turpina to darīt joprojām. Tas varēja notikt, jo kāds no mums, kāds sabiedrības pārstāvis, atļāvās būt drosmīgs, pārvarēt aizspriedumus un parādīt beznosacījumu mīlestību otram, kurš ir pakritis un cieš.
Mārtiņš Krūklis,
LRKB Cietuma kapelānu dienesta vadītājs