Caritas rekolekcijas Adventā
Apustulis Matejs labi zināmajā līdzībā mums pateica par pēdējo tiesu (sal. Mt 25, 31-46), kurā mīlestība kļūst par galveno kritēriju galīgajā spriedumā – cik vērtīgu vai maznozīmīgu dzīvi ir nodzīvojis cilvēks. Tajā Jēzus identificē sevi ar tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, ar trūcīgajiem – izsalkušajiem, cietušajiem, svešiniekiem, kailiem, slimiem, cietumniekiem.„Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40). Dieva mīlestība un mīlestība pret līdzcilvēkiem apvienojas kopā – vismazākajā mēs saskatām pašu Jēzu, bet Jēzū redzam Dievu.
Caritas Latvija rekolekcijās, kas notika no 6. līdz 8.decembrim Dzintaros, tēma par kalpošanu citiem tika aplūkota ļoti interesantā rakursā: caur atgriešanos, caur aicinājumu, personiskās Dieva pieredzes unikālo atskārsmi, sava ceļa pieņemšanu, kā arī par Jēzus Kristus mīlestības straumi, ko mūsu sirdis var uzņemt sevī, un kā pēc tam mēs atdodam šo mīlestību savam līdzcilvēkam. Viņš ir tas, kam es esmu nepieciešams, kam es varētu palīdzēt.
Piesātinātas un interesantas priestera Ingara Stepkāna lekcijas, vai drīzāk garīgās sarunas, ļāva šo rekolekciju ietvaros mums īpaši paskatīties vienam uz otru, uz savas dvēseles iekšējo stāvokli, ikkatram no mums ieskatīties savā sirdī. Mums nācās atbildēt uz visai sarežģītiem jautājumiem par mūsu ticību, cerību un uzticību Jēzum, novērtēt savu spēju uzņemt garīgo barību un būt gataviem cīņai pret kārdinājumiem.
Cik stipri mēs esam spējīgi ticēt un pieņemt, līdzīgi kā Jaunava Marija, ar pateicību un pazemību Kunga gribu mūsu dzīvē? Pēc kā ir visspēcīgākās mūsu ilgas, pēc kā mums slāpst un alkst tieši tagad, mūsu dzīves konkrētajā mirklī? No kā ir visvairāk bail, no kā mēģinām aizbēgt? Kas mūs priecē un ar ko esam gatavi dalīties?
Pieņemot to, ka Dievs valda pār pasauli, bet ne mēs, vienojāmies, ka sniedzam Viņam mūsu kalpojumu tikai ar to, ko mēs varam darīt paši. Un līdz tam, kamēr Viņš dod mums spēku.
Lūgšanas un dziedāšana kopā, piedalīšanās Svētajā Misē, meditācija un Vissvētākā Sakramenta pielūgsme adorācijā – trīs dienu laikā kļuvām, kā maza draudzīga kopiena, it kā mēs zinātu viens otru jau ļoti sen.
Pēdējās sanāksmes laikā, apkopojot rezultātus šo Adventa rekolekciju laikā, tika vēlreiz apstiprināta gan tuvuma sajūta, kā arī vienotības mērķis un gara stāvoklis. Runātāji dalījās ar saviem priekiem un bēdām žēlsirdības darbā savās draudzēs, un visiem bija dedzīga vēlme turpināt īstenot savu aicinājumu. Viņi turpinās mācīties „redzēt ar sirdi”, atbildēt uz citu vajadzībām, dažkārt pat saņemot apsūdzības un nepateicības par to. Visi secināja: tuvākā mīlestība atver acis uz to, ko Dievs dara man un kā Viņš mani mīl.
Pāvils, savā žēlsirdības himnā (sal. 1 Kor 13), mums māca, ka žēlsirdība – tas vienmēr ir kaut kas vairāk, nekā tikai darbības: „Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu”(3.p.).
Mīlestība uz atraitnēm un bāreņiem, ieslodzītajiem, slimajiem un trūcīgajiem Baznīcai ir tikpat svarīga, kā sniegtie sakramenti un Evaņģēlija sludināšana.
Un pats svarīgākais ir tas, ka Baznīcā, tāpat kā ģimenē, neviens loceklis nedrīkst ciest no nabadzības, trūkuma. Šajā ziņā, par likumu mums visiem ir vārdi no apustuļa Pāvila Vēstules Galatiešiem: „Tātad, darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem”. (6, 10). Tāpēc, atverot Caritas Latvija draudzes nodaļas, mēs varēsim atklāt pilnībā Baznīcas būtību, kur žēlsirdība ir viņas patiesā izpausme.
„Patiesi, jūs redzat Trīsvienību, ja redzat žēlsirdīgo mīlestību” – rakstīja Sv.Augustīns. „Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu” (Mt 5, 8). Veikt patiesus darbus labdarībā var tikai ar tīru sirdi, tāpēc lūgsim Kungu, lai attīrītu lūgšanā, grēku nožēlošanā mūsu sirdis, un dod mums pazemību un gudrību, lai visi mūsu darbi būtu patīkami Dievam.
Elīna Čulkstēna
